Šī gada 20. un 31. janvārī “Klubs Māja” piedalījās Eiropas Parlamenta informācijas biroja Latvijā rīkotajās diskusijās Daugavpilī un Rīgā “Jauns un aktīvs. Cilvēktiesības vajag?”.

Abu pasākumu mērķis bija aplūkot tik bieži dzirdēto, bet varbūt līdz galam neapzināto tematu – cilvēktiesības.

Novembra noslēgumā Eiropas Parlaments tradicionāli pasniedz balvu cilvēkiem, kuri ir ieguldījuši sevi cilvēktiesību aizstāvēšanā. Pagājušajā gadā balvu saņēma Deni Mukvege, Kongo Demokrātiskās Republikas ārsts, savukārt viens no balvas pretendentiem bija tieši Euromaidan kustība. Tieši šī iemesla dēļ arī šajos divos pasākumos Rīgā un Daugavpilī galvenais uzsvars bija diskusijai (izmantojot Skype) starp Latvijas un Ukrainas jauniešiem, kas bija devušies ielās, lai cīnītos par savām tiesībām. Īpašu runu bija sagatavojusi arī viena no galvenajām Eiromaiden pārstāvēm Jeļizaveta Ščepetiļņikova.

 

Varbūt reizēm mēs dzīvojam savā pasaulītē, par kuru kādreiz jāpaburkšķ vai jāuzjautrinās ģimenes viesībās, tomēr pēdējā gada notikumi, manuprāt, mums ir likuši aizdomāties, ka ne tikai tālās valstīs norisinās karš, ne tikai informācija par notikumiem ir iegūstāma no īsiem sižetiem ziņu pārraides – nākas atklāt, ka paziņu lokā ir kāds cilvēks, kas bijis klāt šajos brīžos. Un tieši tāpēc es vēlos uzsvērt “nākas”, jo savā ziņā man pašai ir ļoti sāpīgi klausīties tajā, jo tas ir tik ļoti biedējoši un uztraucoši.

Bet tāpēc ir svarīgi par to runāt, jo, kas gan vēl mums var likt vairāk izprast, vairāk uzzināt, ja ne reāla saruna ar cilvēkiem, kas sacēlās pret pastāvošo sistēmu un izgāja ielās. Kas liek cilvēkiem to darīt? Kāda ir motivācija, kāda ir iekšējā sajūta un pārdzīvojums?

Turpinājumā dažas pārdomas no Latvijas jauniešiem, kuri piedalījās diskusijās:

Katra diskusija ir atšķirīga, jo tajās piedalās dažādi cilvēki ar dažādiem uzskatiem, bet, kad pienāk laiks, diskutēt par kaut ko tik pašsaprotamu kā cilvēktiesības, kas mums katram tiek piešķirtas līdz ko mēs piedzimstam, sāk rasties jautājumi. Šī gada janvārī man bija iespēja piedalīties divās diskusijās par šo tēmu, katra diskusija notika citā pilsētā ar citiem cilvēkiem. Lai gan diskusijas bija ļoti dažādas, pēc abām diskusijām galvā skanēja viens jautājums :„Un ko darītu es?” Kā arī otrajā diskusijā, kas notika Rīgā, viens no šīs diskusijas dalībniekiem teica vārdus, kas, manuprāt, mums visiem būtu jāpatur atmiņā: ”Manas cilvēktiesības beidzas, tur, kur sākas otra cilvēka cilvēktiesības.  (Kristiāna)

Pasākums mani mudināja atcerēties to, kā pirms dažiem gadiem pati biju Ukrainā, un biju Kijevas centrālajā laukumā, kur notika grautiņi, gan arī Ukrainas austrumu daļā, kur notiek karadarbība, un padomāt par to, cik ļoti šīs vietas tik īsā laika sprīdī ir mainījušās. Tas lika iedomāties to, ko es darītu, ja pēc kāda laika arī Latvijā būtu tāda situācija, un vai es spētu rīkoties līdzīgi kā tās meitenes Ukrainā. (Krista)

Daugavpils pasākuma gatavošana bija interesanti tieši fakta dēļ, ka šī Euromaiden tēma tika apaudzēta ar šaubām no vietējiem, vai šim pasākumam ir jānotiek Daugavpilī, kas lika jo vairāk paspilgtināt cilvēktiesību diskusijas tēmas nepieciešamību, jo šis pasākums nebija tik daudz par Euromaidan un valstu attiecībām, bet par cilvēka domas un vārda brīvību, kas ir fundamentāla pamattiesība, kurai vajadzētu būt katram cilvēkam - tātad cilvēkam nekur pasaulē nevajadzētu baidīties izteikt savas domas skaļi. Kā cilvēks kas dzīvo Rīgā vienā konkrētā vidē un brīvi var runāt par uzskatiem, jo bieži tie saskan, Euromaidan atklājās kā tēma, par kuru ne visi vēlas runāt, lai gan katram ir ko teikt, jo ir tik daudz vides, kurās cilvēki vienkārši izvēlas neko neteikt tikai tāpēc, lai nebojātu attiecības ar draugiem un paziņām. (Ruta)

Jāpiekrīt arī Rutas izteiktajai domai par to, ka šī bija iespēja runāt vienas paaudzes cilvēkiem savā starpā, bet vieni ir uzauguši Latvijā, kur nepazīst karu vai vardarbību kā cīņas veidu, lai kaut ko iegūtu. Bet pretī ir cilvēki, kas bijuši klāt brīžos, kad lodes pat lidojušas apkārt. Varēja redzēt, ka Euromaidan aktīvistu jauniešiem šis bija brīdis, kad viņu dzīves pilnībā mainījās, viņi bija gatavi nolikt visu pie malas, ar ko parasti ikdienā nodarbojas, un vienkārši doties 24/7 parādīt savas domas un vārda brīvību.

Kā es pati vienmēr esmu uzsvērusi, vērtība ir tam, kas liek tev domāt. Nevis vienkārši skriet tālāk, nemanot, kur un kāpēc biji, bet tiešām veltīt tam laiku, savā prātā pārcilājot dzirdēto. Un tieši tā bija arī man, braucot mājās no diskusijas. Mēs, protams, katrs esam individuāla personība, tomēr dzīvojam sabiedrībā, kurā jāsadzīvo ar dažādiem ļaudīm, ar dažādiem uzskatiem. Tomēr, kas liek kādam iedomāties, ka viņš ir pārāks un drīkst kontrolēt, nogalināt, paverdzināt vai izmantot citus? Un, kā smelties sevī to lielo drosmi, lai cīnītos pret to?

Jau kopš 1988. gada Eiropas Parlaments pasniedz Saharova balvu cilvēkiem vai kolektīviem, kuri cīnās pret neiecietību, fanātismu un apspiestību, un tādējādi cenšas aizstāvēt cilvēktiesības un pamatbrīvības.  Saharova balvas kandidātus var izvirzīt kāda no Parlamenta politiskajām grupām vai arī vismaz 40 deputātu. Pēc tam Parlamenta Starptautisko attiecību un Attīstības komitejas balsojumā izvēlas trīs "finālistus", savukārt galīgo lēmumu par to, kurš no viņiem saņems balvu, pieņem politisko grupu priekšsēdētāji (tā sauktā "Priekšsēdētāju konference").

Vēlos arī Klubs “Māja” vārdā pateikties Eiropas Parlamenta Informācijas birojam Latvijā par iespēju piedalīties šajā pasākumā un tā tapšanas procesā. Protams, pateicības vārdus ir pelnījuši abu pasākumu moderatori Viktorija Kozlovska un Jānis Vītols, kā arī cilvēktiesību eksperte Lauma Bauermeistere.

Bet tomēr vislielāko pateicību ir pelnījuši Ukrainas jaunieši, kuri bija ļoti atsaucīgi un gatavi piedalīties, lai dalītos ar pieredzi un izveidotu diskusiju. Un arī par uzdrošināšanos cīnīties par savām tiesībām, kas iedvesmoja Latvijas diskusijas dalībniekus neuzskatīt brīvību par pašsaprotamu, bet raudzīties uz to kā vērtību, kas jāaizstāv.

Bildes no pasākuma: http://ej.uz/vaicilvektiesibasvajag

Zane