ANO JDP JAUNIEŠU ŽURNĀLS | 2. IZDEVUMS

Te nu mēs esam! Latvija pirmo reizi vēsturē ievēlēta ANO Drošības padomē (ANO DP). Jauns vēstures notikums ir sācies, piezīmju blociņi memuāriem sagatavoti. Vai arī jūs esat gatavi – sekot līdzi, uzdot jautājumus, interesēties un piedalīties? Es zinu, ka esat – līdzīgi kā bijāt neatņemama mūsu kampaņas daļa.

Kopš iepriekšējā izdevuma un mana kolēģa, vēstnieka Andreja Pildegoviča ievadvārdiem pagājis vairāk kā gads. Tā laikā esam kandidējuši uz ANO DP, konkurējot ar Melnkalni, esam piedzīvojuši Melnkalnes atkāpšanos un visbeidzot ievēlēšanu ar 178 no 188 klātesošajām un balsojušajām ANO dalībvalstīm.

Kāpēc 178, nevis visām 188? Mēs zinām, ka Latviju starptautiskajās attiecībās vada principi un vērtības. Šie principi un vērtības ne tikai ir pret vairāku valstu interesēm, bet atsevišķām – pilnīgi nepieņemami. Tās ir valstis, kuru balsi mēs ne tikai negaidījām, bet kuru dotu mandātu darbam ANO DP mēs nevēlamies. Turklāt 178 ir daudz vairāk par nepieciešamo 2/3 vairākumu, lai valsti ievēlētu ANO DP jeb, ja klāt būtu bijušas visas 193 valstis, nepieciešamais 2/3 balsu vairākums būtu bijis 129.

Vai ANO DP darba kārtībā ir arī jauniešus interesējošas tēmas? Pilnīgi noteikti, jo ikviens no ANO trīs pīlāriem skar mūs visus, arī jaunatni: miers un drošība, ilgtspēja un cilvēktiesības. Tāpat ANO DP darba kārtībā ir arī tieši jauniešiem veltīta tēma – “Jaunieši, miers un drošība”.

ANO DP nav līdzīgi domājošo klubiņš: ne tās pastāvīgās, ne arī nepastàvīgās jeb ievēlētās dalībvalstis. Jeb ANO un DP nav un nevar būt labākas par pasauli pašu. Tas ir pasaules nesaskaņu un ultimātu, bet arī kompromisu spogulis.

Faktiski jau gan ar šādu, sarežģītu vidi Latvijas diplomāti un ikviens, kurš pārstāv Latviju starptautiskajàs attiecībās, tajā skaitā jūs, saskaras regulāri. Tikai nākamos divus gadus mēs šīs sarežģītās attiecības veidosim un kopīgus lēmumus pieņemsim, esot uz spoži izgaismotas skatuves. Nepamanīt mūs būs grūti.

Vai katrai mūsu kustībai pievērstā uzmanība mūsu darbu atvieglos? Noteikti nē. Bet tā būs mums visiem unikāla, bagātinoša un paliekoša pieredze. Tas būs vēsturiski! Lecam iekšā kopā – atvērtām acīm!

Lietojot sociālos medijus, mēs nenovēršami arī nokļūstam to algoritmu gūstā. Nepašpārliecināti, viegli ietekmējami un arī sociāli izolēti cilvēki ir galvenais upuris šādu algoritmu ļaunprātīgam izmantojumam, piemēram, dažādu varas pozīciju stiprināšanai. Iepriekš raksturotā cilvēku grupa bieži raksturo jauniešus. Plašos kontekstos, tā ļaunāko izmantojumu, piemēram vēlēšanu laikā, var vērtēt pat kā hibrīdkaru, jo bieži gala mērķis ir starptautisko organizāciju kā Eiropas Savienības, NATO un arī ANO destabilizācija no iekšienes.

UNESCO norāda, ka digitālajā laikmetā medijpratība un informācijpratība (MIL) ir būtisks instruments miera aizsardzībai un sabiedrības noturības veidošanai pret dezinformāciju. UNESCO izvirzījis medijpratību un informācijpratību (MIL) kā vienu no savām prioritātēm, īstenojot dažādas globālās iniciatīvas. Mācību programmu izstrāde ir viena no MIL stratēģijas īstenošanas metodēm, kura Latvijā integrēta kā modulis Skola2030 ietvaros. Pāriesošais koncepts, kas tiek apgūts ir visā savā būtībā kristiskā domāšana, tikai šajā kontekstā caur mediju prizmu. 

Pēc manas pieredzes, šāda veida kursi, mācību procesi, kas māca kritisko domāšanu labi darbojas, jo svarīgi ir sniegt iespēju palūkoties no malas, dot vajadzīgos instrumentus informācijas apstrādei. Apgūt tādus principus kā argumentācijas kļūdu izpratni, sprieduma veidošanas metodes ir pilnībā mainījis kā es un arī mani studiju biedri lūkojas uz pasauli, taču es šīs zināšanas apguvu tikai uzsākot bakalaura studijas. Integrēt šāda veida izglītību ar šī Skola2030 moduļa palīdzību jau vidusskolas vecumposmā ir ārkārtīgi svarīgi, ko līdz jaunietim ir pieeja tai metapasaulei, kas ir internetvide, ir jau ļoti aktīvi jāsāk runāt par kritiskās domāšanas nepieciešamību un mācīt tieši ko, tas nozīmē, domāt kritiski. 

Jaunieši ir mūsu nākotnes veidotāji, vēlētāji, domātāji. Nav pat izmērojams tas spēks, kas ir viņu un mūsu rokās. Tas ir varas pozīciju absolūtais uzdevums sniegt un nodrošināt kvalitatīvu un mūsdienu problemātikai pielāgotu izglītību, jo tieši tik izglītota arī būs nākotnes jaunatne.

Dzimumu līdztiesība Latvijā bieži tiek uztverta kā jau paveikts darbs. Likumi ir “vienlīdzīgi”, diskriminācija formāli aizliegta, un starptautiskajā vidē mēs nereti pozicionējamies kā līdztiesības labās prakses paraugs. 

Tomēr aiz šīs fasādes slēpjas realitāte, kurā pozitīvie rādītāji statistikā un citviet nereti ir apstākļu sakritība, nevis mērķtiecīgas politikas rezultāts. To spilgti izgaismo arī šī gada pretstatainie notikumi – Latvijas panākumi ANO Drošības padomes kandidatūrā (kurā kā vienu no prioritātēm izvirzījām dzimumu līdztiesību, sieviešu izglītības un līdzdalības iespēju veicināšanu) līdzās diskusijām par iespējamu izstāšanos no Stambulas konvencijas (starptautiskas cilvēktiesību konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu). Šāda nestablitāte valsts nostājā par dzimumu līdztiesības jautājumiem nav tikai apjukumu izraisošs starptautiskajai sabiedrībai. Tā izraisa identitātes krīzi mūsu pašu tautiešos. Vai es, latvietis vai latviete, varu sajust lepnumu par savas valsts vērtībām?

Darbojoties ar jauniešiem ANO programmas ietvarā, kļūst skaidrs, ka formālā vienlīdzība ikdienā sastopas ar sabiedrībā dziļi iesakņotiem stereotipiem. Jaunieši atzīst, ka izjūt gaidas, kuras balstās dzimumu lomās, un spiedienu iekļauties iepriekš noteiktās “kastēs”. Viņiem līdztiesība nav teorētiska kategorija – tā ir nepieciešamība, kas tieši ietekmē viņu nākotnes plānus un spēju veidot savu dzīvi Latvijā – savās mājās.

Manuprāt, jaunieši Latvijā ne tikai saprot līdztiesības nozīmi – viņi to skaidri pieprasa. Viņi vēlas vidi, kurā lēmums kļūt par vecākiem netiek mērīts pēc stereotipiem, kur izglītība un karjera nav pretrunā ģimenei, un kur valsts atbalsts ir sajūtams, nevis tikai deklarēts.

Jauniešu skatījumā dzimumu līdztiesība ir stāsts par brīvību un uzticēšanos valstij. Brīvību izvēlēties savu dzīves ritmu un lomu sabiedrībā, un uzticēšanos, ka Latvija spēj nodrošināt vidi, kurā ir vērts palikt, augt un veidot nākotni. 

 Ja vēlamies Latviju, kurai jaunieši patiešām vēlas piederēt, mums jāuzklausa viņu bažas, lepnumu un trauksmi – jo viņi apzinās, ka tieši viņu rokās ir gan mūsu valsts drošība, identitāte, kultūra, gan, pavisam praktiski, arī demogrāfiskā ataudze.

Pēdējo gadu ģeopolitiskā attīstība un labējo spēku nākšana pie varas Eiropā ir nostādījusi klimata un vides jautājumus otrajā plānā. Laiks, kad ne tikai politikā, bet arī sabiedrībā klimats bija viena no visvairāk apspriestajām tēmām un radīja visvairāk bažas par nākotni ir pagājis. Taču lēmumi un mērķi par oglekļa dioksīda samazināšanu joprojām ir spēkā un ir jāsasniedz. To 2025. gada jūlijā apstiprināja arī Starptautiskā Tiesa (ICJ), atzīstot Parīzes nolīguma 1,5 °C mērķi par juridiski saistošu. Diemžēl nu jau eksperti vairs nerunā par 1.5°C sasniegšanu, bet 2°C vai vairāk. Laiks, kad 1.5°C vēl bija iespējams ir pagājis, Eiropas Komisija tikšanā izteicās, lai 1.5°C sapnis vēl būtu iespējams, pēc 2028 gada pasaulē nedrīkstētu būt vairāk oglekļa dioksīda emisijas. 

Neskatoties uz šo nepatīkamo realitāti pasaule joprojām strādā pie emisiju samazināšanas un klimata adaptācijas ikgadējā klimata pārmaiņu konferencē – COP (Conference of the Parties). Šogad trīsdesmitajā konferencē (COP30) Belemā, Brazīlijā radās daudzi sarežģījumi un progress norisinājās lēni. Eiropa uzskatīja šī gada COP par leilu vilšanos, jo netika veikts pietiekams progress un daudzu darba grupu turpināsāna tika pārcelta uz nākamā gada COP. Bet dažas no pozitīvajiem iznākumiem ir pievērsta vairāk uzmanības Amazones lietusmežu un citu mežu izciršanai un klimata taisnīguma tēmām, tas ir, fokusēšanās uz grupām, kuras visvairāk ciešs no klimata pārmaiņām, piemēram, pamatiedzīvotāji, sievietes, jaunieši un bērni, kā arī iedzīvotāji no nabadzīgām valstīm un citi. Pašam arī esot COP diskusijās, spriedze, kas bija starp dalībvalstīm un globālajiem dienvidiem un ziemeļiem bija jūtama un negatīvi ietekmēja sadarbības iespējas un vienošanās progresu.

Klimata pārmaiņas ir pasaules problēma nevis atsevišķu dalībvalstu, šī ir problēma, kas jāatrisina visiem kopā. Un kaut vai cik ļoti jau šī tēma ir izsmelta un šķietami neiespējami atrisināt, sēžot malā rokas klēpī salikušam tas tā arī paliks – neatrisināts. Tāpēc es ļoti ceru uz šo gadu, ka neskatoties uz ģeopolitisko situāciju tiks pieņemti lēmumi par labu klimatam un videi.

“Neviena valsts to nevar paveikt viena. Šodien mums nepieciešams multilaterālisms vairāk nekā jebkad,” ir teicis ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs. Šie vārdi precīzi raksturo mūsdienu pasauli, kurā krīzes pārsniedz robežas, un mieru nevar nodrošināt vienatnē. Tieši diplomāti ir tie, kas miera laikā gādā, lai valsts būtu droša, veido starptautiskos kontaktus, stiprina sabiedroto uzticību un novērš konfliktus pirms tie sākas. Latvijas ievēlēšana ANO Drošības padomē parāda, ka pat mazai valstij ir balss un spēja ietekmēt globālos drošības procesus, un jauniešiem ir iespēja redzēt, kā principos balstīta ārpolitika tiešā veidā ietekmē viņu nākotnes drošību.

Karš Ukrainā skaidri parāda, ka mieru nevar nodrošināt tikai sarunās. Diplomātija ir būtiska, lai rastu starptautisko atbalstu un risinājumus, taču vienlaikus nepieciešams nodrošināt drošību ar spēku pret agresoru, lai valsts un sabiedrība varētu pastāvēt brīvi un droši. Šis līdzsvars starp sarunām un aizsardzību ietekmē ne tikai valdību darbu, tas nosaka arī jaunās paaudzes iespējas mācīties, strādāt un dzīvot drošā pasaulē.

Diplomātijas praktiskā nozīme labi redzama ANO vadītajā Melnās jūras graudu iniciatīvā, kas kara laikā nodrošināja vairāk nekā 32 miljonu tonnu graudu eksportu no Ukrainas. Šī sarežģītā sadarbība starp Ukrainu, Turciju un ANO palīdzēja mazināt globālās pārtikas krīzes riskus. Tā ir ilustrācija tam, ka diplomātija nav tikai politiska komunikācija, tā ir sistēma, kas uztur ekonomisko un humanitāro stabilitāti visā pasaulē.

Tāpēc diplomātija mūsdienās ir vairāk nekā sarunu telpa. Tā ir drošības un noturības arhitektūra, kas ietekmē ikvienu. Jaunieši šajā procesā nav malā stāvētāji,  tieši viņu nākotne visvairāk ir atkarīga no tā, kā valstis spēj vienoties par mieru, sadarbību un kopīgu rīcību.

Eseja aplūko digitālo vidi kā mūsdienu drošības un politiskās ietekmes telpu, kurā arvien nozīmīgāku lomu ieņem jaunieši. Informācijas telpa ir kļuvusi par vietu, kur tiek veidoti uzskati un ietekmēta demokrātijas noturība, īpaši caur dezinformāciju un mērķētu komunikāciju tiešsaistē. Rakstā analizēta jaunatne kā pirmā pilnībā digitālajā vidē augusī paaudze, kas vienlaikus ir gan ievainojama, gan spējīga kļūt par demokrātijas aizsardzības balstu. Digitālā pratība un kritiskā domāšana kļūst par būtisku priekšnoteikumu drošai līdzdalībai informācijas telpā un demokrātijas aizsardzībai. Šajā kontekstā jauniešu loma sniedzas tālāk par individuālu noturību, veidojot arī plašāku sabiedrības spēju pretoties manipulācijai un dezinformācijai.

Atslēgvārdi: digitālā drošība, kiberdrošība, demokrātija

Mūsdienu konflikti vairs netiek izcīnīti tikai ierakumos vai kaujas laukā, tie ar vien biežāk pārvar fiziskas robežas un notiek tiešsaistē – mūsu ekrānos, komentāros un datu plūsmās. Līdz ar to ir mainījusies arī drošības definīcija. Drošība vairs nenozīmē tikai brīvību no fiziska militāra apdraudējuma, tā nozīmē arī brīvību no draudiem vidē, kur veidojas mūsu uzskati, viedokļi un ideoloģijas – mūsu informācijas telpā. No viltus profiliem, botu armijām un dziļviltojumiem līdz sagrozītiem faktiem un mērķētas propagandas, digitālā pasaule ir kļuvusi par jaunu frontes līniju, kur cīņa notiek nevis par teritoriju, bet par cilvēku domām, viedokļiem un politiskajām pārliecībām. Un šīs jaunās frontes priekšgalā atrodas mūsu digitālā paaudze – jaunieši. 

Mūsdienu jaunatne ir pirmā paaudze, kas izaugusi pilnībā digitālā vidē. Jaunieši informāciju patērē, rada un izplata tiešsaistē nereti ātrāk, nekā to ir iespējams pārbaudīt. Piekļuve neierobežotai informācijas plūsmai sniedz milzīgas iespējas, bet vienlaikus rada arī augstu ievainojamību. 2023. gada dati rāda, ka 43 % jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem tieši sociālos tīklus norāda kā savu galveno ziņu avotu, salīdzinot ar tikai 18 % 2015. gadā.¹ Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (angļu val. – OECD) dati rāda, ka digitālās tehnoloģijas ir būtiski mainījušas to, kā jaunieši uztver un lieto informāciju. 15 gadus vecu jauniešu kopējais laiks tiešsaistē pieaudzis no 21 stundas nedēļā 2012. gadā līdz 35 stundām nedēļā 2018. gadā – gandrīz tikpat, cik vidējais darba nedēļas ilgums pieaugušajiem OECD valstīs.² Šis paradumu pārmaiņu mērogs atspoguļo, cik cieši jauniešu ikdiena ir saistīta ar digitālo vidi – ziņām, sociālajiem tīkliem un komunikāciju tiešsaistē. Vienlaikus OECD arī norāda, ka vidēji tikai 54 % skolēnu dalībvalstīs ir izglītoti par to, kā atpazīt neobjektīvu vai maldinošu informāciju, bet Latvijā šis rādītājs ir vēl zemāks – mazāk nekā 45 %.³ Šie dati liecina, ka informācijas patēriņa intensitāte aug daudz straujāk nekā spēja to kritiski izvērtēt, kas kopumā var radīt auglīgu vidi dezinformācijai, polarizācijai un uzticības zudumam demokrātiskām institūcijām.⁴

Ik dienu digitālie lietotāji saskaras ar redzamiem draudiem – datu noplūdēm, kiberuzbrukumiem, krāpnieciskiem ziņojumiem un viltus reklāmām, taču vēl bīstamāki par šiem ir tādi draudi, kas iedarbojas nemanāmi – propaganda, manipulācija un algoritmu veidota informācijas telpa, kas nostiprina pastāvošos aizspriedumus un polarizē sabiedrību. Šos draudus īpaši pastiprina ģeopolitiskais konteksts. Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienības Austrumu StratCom darba grupa ir fiksējusi simtiem Krievijas izcelsmes dezinformācijas kampaņu, kuru mērķis ir sēt šķelšanos rietumu sabiedrībās un graut uzticēšanos demokrātiskām institūcijām.⁵ Neskaitot valstiskus aktorus, digitālajā vidē arvien lielāku ietekmi gūst arī satura veidotāji, kuri, izmantojot jauniešu vēlmi pēc piederības sajūtas un pašpārliecinātības, spēj nemanāmi ieaudzināt radikalizējošus priekšstatus.⁶ Šādi vēstījumi nereti tiek pasniegti kā personīgās brīvības, spēka vai patiesības stāsti, taču to mērķis ir šķelt, nevis vienot, un dēstīt neuzticēšanos, neiecietību un apjukumu sabiedrībā. 

Digitālais laikmets sagādā nopietnus izaicinājumus patiesas un faktuālas informācijas izplatīšanā. Algoritmi, kas nosaka, ko redzam savā ikdienas saturā, dod priekšroku emocijām, nevis faktiem.⁷ Jo vairāk saturs sadusmo vai aizrauj, jo lielāku uzmanību tas gūst. Šāda sistēma rada vidi, kur dezinformācijas kampaņas un sazvērestības teorijas izplatās straujos tempos. Katram atrodoties savā informācijas burbulī, kur redzams tikai tāds saturs, kas apstiprina jau esošo pasaules redzējumu, digitālā telpa kalpo ne vairs kā satuvināšanās rīks, bet tieši pretēji – tā padziļina plaisu starp cilvēkiem, uzskatiem un orientācijām. 

Šī jaunā realitāte nozīmē, ka digitālā pratība vairs nav tikai tehniska prasme, bet tā kļūst par pilsonisku kompetenci – par demokrātijas drošības instrumentu. Digitālā pratība ietver spēju aizsargāt savus datus, atpazīt manipulācijas, pārbaudīt avotus un kritiski vērtēt saturu. Šādas digitālās higiēnas apguvei jākļūst tik pat pašsaprotamai un nepieciešamai kā jebkurai citai ikdienas higiēnas praksei. Izglītības sistēmai ir nepieciešams pielāgoties jaunajai realitātei – medijpratībai un kritiskajai domāšanai jākļūst par neatņemamu mācību satura daļu jau pamatskolā. Kaut gan Eiropas Savienība ir pieņēmusi Digitālās izglītības rīcības plānu, būtisks darbs notiek tieši vietējās kopienās – skolās, jauniešu organizācijās un ģimenēs. 

Tajā pašā laikā ar digitālajām prasmēm apveltīti jaunieši spēlē nozīmīgu lomu arī pārējo sabiedrības daļu aizsardzībā, palīdzot līdzcilvēkiem, kas digitālajā laikmetā jūtās vairāk apjukuši un ir vēl vairāk pakļauti dažādiem drošības riskiem. Vecākās paaudzes, kuras nav augušas ar tehnoloģijām, bieži kļūst par vieglu mērķi krāpniekiem un dezinformācijai. Tieši jaunieši var būt viņu sargi un skolotāji. Palīdzot saviem vecākiem un vecvecākiem atpazīt viltus ziņas, uzstādīt drošas paroles vai pārbaudīt avotus, jaunieši ne tikai sargā savas ģimenes, bet arī stiprina sabiedrības kopējo noturību. Šī starppaaudžu solidaritāte veido demokrātijas pamatu. Brīva un droša sabiedrība nevar pastāvēt, ja kāda tās daļa tiek atstāta ārpus informācijas drošības loka. Digitālā pratība šajā ziņā kļūst par sociālu atbildību – par zināšanām, kuras jānodod tālāk. 

Ļoti nozīmīga digitālo prasmju sastāvdaļa ir kritiskā domāšana – spēja uzdot jautājumus, redzēt sakarības un atšķirt faktus no emocijām. Kritiskā domāšana ir spēja ne tikai patērēt saturu, bet arī spēja to analizēt. Digitālajā laikmetā pilsoniskā aktivitāte ir paplašinājusi savu jēdzienu ne tikai ietverot dalību vēlēšanās un sabiedriskajā dzīvē, bet arī atbildīgu līdzdalību digitālajā telpā. Dalīties ar informāciju nozīmē uzņemties atbildību par tās ietekmi. Klikšķis nav tikai klikšķis, tā ir arī politiska rīcība.

Digitālais laikmets ir pavēris cilvēcei vēl nepieredzētas iespējas – brīvu piekļuvi zināšanām, globālu savienojamību un spēju sasniegt jebkuru pasaules daļu sekunžu laikā. Taču šīs iespējas nāk ar atbildību, kuru sabiedrība vēl tikai mācās uzņemties. Brīvība digitālajā pasaulē netiek apdraudēta ar militāru vai ekonomisku spēku, bet gan ar vārdiem, attēliem un algoritmiem, kas nemanāmi veido mūsu domāšanu. Tāpēc digitālās pratības, kritiskās domāšanas un medijpratības attīstīšana nav tikai izglītības pašmērķis – tas ir demokrātijas izdzīvošanas priekšnoteikums. Jauniešu uzdevums šajā kontekstā nav tikai pasargāt sevi, bet arī palīdzēt veidot drošāku un apzinātāku informācijas telpu visai sabiedrībai, jo nākotnes drošība un demokrātija būs tik stipra, cik stipra būs mūsu spēja domāt kritiski digitālajā laikmetā.

“Neviena valsts to nevar paveikt viena. Šodien mums nepieciešams multilaterālisms vairāk nekā jebkad,” ir teicis ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs. Šie vārdi precīzi raksturo mūsdienu pasauli, kurā krīzes pārsniedz robežas, un mieru nevar nodrošināt vienatnē. Tieši diplomāti ir tie, kas miera laikā gādā, lai valsts būtu droša, veido starptautiskos kontaktus, stiprina sabiedroto uzticību un novērš konfliktus pirms tie sākas. Latvijas ievēlēšana ANO Drošības padomē parāda, ka pat mazai valstij ir balss un spēja ietekmēt globālos drošības procesus, un jauniešiem ir iespēja redzēt, kā principos balstīta ārpolitika tiešā veidā ietekmē viņu nākotnes drošību.

Karš Ukrainā skaidri parāda, ka mieru nevar nodrošināt tikai sarunās. Diplomātija ir būtiska, lai rastu starptautisko atbalstu un risinājumus, taču vienlaikus nepieciešams nodrošināt drošību ar spēku pret agresoru, lai valsts un sabiedrība varētu pastāvēt brīvi un droši. Šis līdzsvars starp sarunām un aizsardzību ietekmē ne tikai valdību darbu, tas nosaka arī jaunās paaudzes iespējas mācīties, strādāt un dzīvot drošā pasaulē.

Diplomātijas praktiskā nozīme labi redzama ANO vadītajā Melnās jūras graudu iniciatīvā, kas kara laikā nodrošināja vairāk nekā 32 miljonu tonnu graudu eksportu no Ukrainas. Šī sarežģītā sadarbība starp Ukrainu, Turciju un ANO palīdzēja mazināt globālās pārtikas krīzes riskus. Tā ir ilustrācija tam, ka diplomātija nav tikai politiska komunikācija, tā ir sistēma, kas uztur ekonomisko un humanitāro stabilitāti visā pasaulē.

Tāpēc diplomātija mūsdienās ir vairāk nekā sarunu telpa. Tā ir drošības un noturības arhitektūra, kas ietekmē ikvienu. Jaunieši šajā procesā nav malā stāvētāji,  tieši viņu nākotne visvairāk ir atkarīga no tā, kā valstis spēj vienoties par mieru, sadarbību un kopīgu rīcību.

^[1] Reuters Institute for the Study of Journalism. (2023). Digital News Report 2023. pp. 12. https://reutersinstitute.politics.ox.ac.uk/digital-news-report/2023

^[2] OECD. (2021). PISA in focus. Are 15-year-olds prepared to deal with fake news and misinformation? Pp. 2. https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2021/05/are-15-year-olds-prepared-to-deal-with-fake-news-and-misinformation_b25edda6/6ad5395e-en.pdf

^[3] OECD. (2021). PISA in focus. Are 15-year-olds prepared to deal with fake news and misinformation? Pp. 2. -3. https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2021/05/are-15-year-olds-prepared-to-deal-with-fake-news-and-misinformation_b25edda6/6ad5395e-en.pdf

^[4] OECD. (2021). PISA in focus. Are 15-year-olds prepared to deal with fake news and misinformation? Pp. 2. https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2021/05/are-15-year-olds-prepared-to-deal-with-fake-news-and-misinformation_b25edda6/6ad5395e-en.pdf

^[5] European Union External Action Task Force. (2025). 3rd EEAS Report on Foreign Information manipulation and Interference Threats. https://www.eeas.europa.eu/eeas/3rd-eeas-report-foreign-information-manipulation-and-interference-threats-0_en

^[6] Lewis, Rebecca. 2018. Alternative Influence: Broadcasting the Reactionary Right on YouTube. Data & Society. https://datasociety.net/library/alternative-influence/

^[7] Milli, Smitha., Carroll, Micah., Wang, Yike., Pandey, Sashrika., Zhao, Sebastian., D Dragan, Anca. 2025. Engagement, User Satisfaction, and the Amplification of Divisive Content on Social Media. PNAS Nexus 4 (3). https://doi.org/10.1093/pnasnexus/pgaf062.

Esejas ietvaros analizēta Ziemeļvalstu un Baltijas valstu aizsardzības industriju attīstība un integrācijas Eiropas Savienības kontekstā, īpaši pēc 2022. gada pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Abos reģionos, par spīti līdzīgiem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, aizsardzības industrijas ir ar ievērojamām atšķirībām. Ziemeļvalstīs eksistē spēcīga vēsturiski veidojusies industriālā bāze, bet Baltijas valstīs ir salīdzinoši jauna, nišās balstīta industrija. Esejā tiek aplūkota ES politikas loma, tostarp dažādi industrijas finansēšanas mehānismi un kopēja attīstības plānošana. Atšķirīgās industrijas kompetences un spējas rada nepieciešamību pēc ciešākas reģionālās sadarbības, koordinētas iepirkumu politikas un kopīgām piegāžu ķēdēm. Ilgtermiņa drošībai reģionā būtiska ir Baltijas un Ziemeļvalstu integrācija un kopīgu industrijas klasteru veidošana.

Atslēgvārdi: aizsardzības industrija, Baltijas jūras reģions, ES integrācija

Uz pēdējo gadu pieaugošā un mainīgā draudu fona aizvien izteiktāk ir aktualizējusies aizsardzības industrijas nozīme ne tikai nacionālā, bet arī Eiropas Savienības līmenī. Krievijas īstenotais pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada sākumā ir atkārtot aktualizējis konvencionāla konflikta iespējamību, vienlaikus norādot uz noturīgas aizsardzības industrijas nepieciešamību. Spējas nodrošināt piegāžu ķēžu drošību, atbilstošus ražošanas apjomus un zināmu pašpietiekamību krīzes un kara situācijā ir kļuvušas par vitāli svarīgām drošības politikas sastāvdaļām. Ņemot vērā ģeogrāfisko tuvumu, šo aspektu pilnvērtīga attīstība ir īpaši nozīmīga ziemeļu un Baltijas valstīm un līdz ar to – arī Eiropas Savienībai kopumā.

Periodu pirms 2022. gada abos reģionos iezīmē izteikti atšķirīgas pieejas aizsardzības industrijas attīstības jautājumos. Baltijas valstīs, kas pēc neatkarības atjaunošanas principā uzsāka nacionālo industriju veidošanu bez ievērojamas ražošanas bāzes un jomas ekspertīzes, primāri aizsardzības industrijas attīstību nodeva privātā sektora rokās. Igaunijas gadījumā, noteiktas vadlīnijas un valsts atbalsts eksistēja tikai militāro un divejādā lietojuma tehnoloģiju pētījumu veikšanai, izvairoties no vietējo komersantu prioritizēšanas valsts iepirkumos.¹  Latvijā situācija bija līdzīga, atbalstot jaunu tehnoloģiju izstrādi un paredzot lokalizācijas prasības no 10-30% bruņotajiem spēkiem nozīmīgu iepirkumu veikšanā.²  Lietuvā, kur valsts jau no 2000.gadu sākuma piekopa daudz aktīvāku politiku, papildus pētniecības un attīstības aktivitātēm tika izveidota arī valsts īpašumā esoša kapitālsabiedrība munīcijas ražošanai.³  Lai arī Baltijas valstu industrijas šajā periodā nenoliedzami attīstījās, to spējas visbiežāk bija saistītas ar dažādu nišas produktu piedāvājumu, turklāt pārsvarā attīstības tendences noteica eksportspēja nevis nacionālā drošības politika.

Tajā pašā laikā, Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā pastāvēja jau eksistējošas iestrādes un industriālās jaudas aizsardzības industrijas attīstībai, kas mērķtiecīgi tika veidotas visu Aukstā kara laiku. Zviedrijā, kas ir uzskatāma par Baltijas jūras reģiona līderi militāro produktu ražošanā un eksportā, pēc Aukstā kara beigām notika sistemātiskā valsts kapitālsabiedrību privatizācija un dažādu kapitāldaļu ierobežojumu atcelšana.⁴  Principā, Zviedrijā notika pāreja no valsts-centriska uz privātu industrijas modeli, valstij apņemoties regulāri veikt iepirkumus no industrijas līderiem kritisko spēju jomās – zemūdenēs, kaujas aviācijā un bruņutehnikā. Savukārt Somijā un Norvēģijā, valstis saglabāja īpašumtiesības aizsardzības nozares kapitālsabiedrības. Somija 1996. gadā veica to konsolidāciju eksportspējas nolūkos un izveidoja “Patria”,⁵  savukārt Norvēģijas valsts turpināja “Konsberg Group” pārvaldīšanu, paturot 50% no uzņēmuma akcijām.⁶  Visu trīs valstu gadījumā, aizsardzības industrijas bija globāli konkurētspējīgas un nodrošināja plašu produktu klāstu, ieskaitot sarežģītus un tehnoloģiski kompleksus gala risinājumus. Svarīgi pieminēt arī to, ka Ziemeļvalstīs kopumā aizsardzības industrija vienmēr ir bijusi integrēta un tās attīstība pakārtota nacionālās drošības vajadzībām.

Lai arī šajos aspektos Zviedrija, Somija un Norvēģija bija ievērojami augstākā attīstības pakāpē kā Baltijas valstis, abos gadījumos aizsardzības industriju turpināja ierobežot relatīvi zemais iedzīvotāju skaits, ģeogrāfija kā arī paļaušanās uz kritisko sastāvdaļu importu. Līdz pat 2022. gadam, Ziemeļvalstis turpināja augstas pievienotās vērtības risinājumu ražošanu, kamēr Baltijas valstīs izveidojās un nostiprinājās vairāki nišas uzņēmumi, saistīti ar autonomo sistēmu, komunikācijas un informācijas tehnoloģiju jomu.
Pēc 2022. gada nestajām izmaiņām, Ziemeļvalstīs fundamentāli turpināja iesākto kursu, fokusējoties uz ražošanas apjomu celšanu un ciešāku industriju integrēšanu valsts aizsardzības funkciju veikšanā, kamēr Baltijas valstīs ir uzsākti nozīmīgi centieni nacionālo industriālo bāžu izveidē. Uz to norāda gan “Valsts aizsardzības korporācijas” dibināšana Latvijā,⁷  gan “Rheinmetall” investīciju piesaiste Lietuvā,⁸  gan nacionālā aizsardzības industriālā parka veidošana Igaunijā.⁹ 

Uz tik atšķirīgu attīstības pakāpju fona, aktuāls kļūst jautājums par abu reģionu aizsardzības industriju tālāko virzību. Kompleksais aizsardzības tehnoloģiju raksturs pieprasa ciešāku industriju integrāciju veiksmīgas attīstības norisei, kā arī abu reģionu valstu palielinātā draudu iespējamība rada nepieciešamību pēc plašākas pārrobežo koordinācijas un mērķtiecīgas pieejas nozares izaicinājumiem. Daudzējāda ziņā, vairāki no šiem jautājumiem ir it īpaši aktuāli Eiropas Savienības līmenī, ņemot vērā Baltijas un Ziemeļvalstu drošības situācijas iezīmes kā arī atrašanos uz ES austrumu robežas.

Ņemot vērā izmaiņas drošības situācijā, kopš 2022. gada ES ir spērusi iepriekš nepieredzētus soļus visas savienības aizsardzības industrijas attīstības veicināšanai. 2023. gadā izveidotais ASAP mehānisms ir veiksmīgi un daudzkārtīgi palielinājis artilērijas lādiņu ražošanas jaudas ES ietvarā.¹⁰  Tikmēr 2025. gadā izstrādātais SAFE plāns paredz dalībvalstīm iespēju uz izdevīgu ilgtermiņa aizdevumu pamata veikt uzlabojumus savās aizsardzības spējās.¹¹  Atzinīgi vērtējama ir arī iniciatīva pirmo reizi ES pastāvēšanas vēsturē izveidot aizsardzības komisāra pozīciju, kā arī savienības līmeņa politikas plānošanas dokumenta pieņemšana aizsardzības spēju mērķtiecīgai palielināšanai.¹² 

Tajā pašā laikā, nenoliedzami, ka dažādo ES dalībvalstu vidū aizsardzības industrijas attīstības līmeni ir radikāla dažādos stāvokļos un to veiksmīga koordinēšana, neskatoties uz tās nepieciešamību, saskaras ar ievērojamām grūtībām. Konkrēto apstākļu kopums daudzējāda ziņā pieprasa jaunu pieeju aizsardzības industriju attīstības plānošanai.

Pirmkārt, kā piemēru izmantojot Ziemeļvalstu īstenoto NORDEFCO formātu,¹³  kas citā starpā paredz savstarpēju aizsardzības industrijas koordināciju, līdzīga pieeja būtu nepieciešama arī Baltijas valstīs. Šāds formāts potenciāli varētu iekļaut kopīgu iepirkumu veikšanu, gan, līdzīgi kā tas ir ar “Patria” Somijā, kopīgu divpusēju kapitālsabiedrību veidošanu. Veidojot kopīgu aizsardzības industrijas attīstības politiku ne tikai nacionālā, bet arī reģionālā līmenī, Baltijas valstis daudz sekmīgāk spētu nodrošināt nepieciešamo spēju izveidošanu, kā arī pārstāvniecību ES līmenī.

Papildus tam, šobrīd Baltijas valstu starpā ir novērojama atšķirīga integrācijas pakāpe sadarbībā ar Ziemeļvalstīm. 2025. gada pavasarī Lietuva un Igaunija kopīgi noslēdza līgumu par Zviedrijā ražoto kājnieku kaujas mašīnu iepirkumu, daļēji komplektāciju paredzot veikt Lietuvā.¹⁴  Latvija šajā plānā nepiedalījās, tā vietā izvēloties bruņotos spēkus apgādāt ar Spānijā ražoto “General Dynamics – European Land Systems” bruņutehniku. Savukārt 2020. gadā Latvija un Somija noslēdza līgumu par “Patria” bruņutransportieru iepirkšanu un ražošanu Latvijā, no kura, neskatoties uz sākotnējo apņemšanos, izstājās Igaunija.¹⁵ 

Šāda situācija ne tikai rada neviendabīgu aizsardzības industrijas attīstību, bet arī ievērojami apgrūtina ilgtermiņa spēju attīstību un standartizāciju, katrai no Baltijas valstīm piekopjot atšķirīgu sadarbības formu attiecībā pret Ziemeļvalstīm. Ņemot vērā Baltijas valstu ierobežotās spējas, reģionālas politikas veidošana ir visu trīs valstu ilgtermiņa interesēs. Saskaņojot aizsardzības industrijas un integrācijas politiku gan ES, gan reģionālā līmenī, Baltijas valstīm pavērtos daudz plašāka konkurētspēja Eiropas un globālajā tirgū, vienlaicīgi nodrošinot sev nepieciešamo spēju klātesamību. Šādai koordinācijai vienlaicīgi nevajadzētu veidot plānveida ekonomikas pieeju, iedalot konkrētu tehnoloģiju ražošanu tikai vienai valstij, bet gan vairāk fokusēties tieši uz kopīgām piegāžu ķēdēm un aizsardzības spēju sabalansētu attīstību.

Pašos pamatos, ES radītie mehānismi atsevišķu aizsardzības industrijas sektoru darbības veicināšanai ir bijuši uzskatāmi veiksmīgi, ievērojami palielinot ES aizsardzības spējas. Izejot no tā, ir skaidrs, ka tālāka un ilgtermiņa drošības prioritātēs balstīta attīstība var notikt tikai turpinot iesākto integrāciju un pakāpeniski veidojot klasterus ar valstīm, kuras vieno kopīgi draudi un līdzīgs industrijas attīstības stāvoklis. Ņemot vērā veiksmīgo Ziemeļvalstu attīstības piemēru, kā arī to industriju savstarpējo savietojamību, līdzīgu pieeju ES ietvaros būtu nepieciešams radīt arī Baltijas valstīm, īpaši fokusējoties uz zināšanu, spēju un industriālās jaudas pārnešanu un dalīšanu Baltijas-Ziemeļvalstu reģionu ietvarā. Tikai šādā veidā, mērķtiecīgi kāpinot aizsardzības industriju gatavību un pārrobežu sadarbību, būs iespējams izveidot drošu un noturīgu Eiropas Savienību.

^[1] Kaitseministeerium, “Eesti Kaitsetööstuspoliitika Aastateks 2013–2022”, (Kaitseministeerium, 2013). 2.

^[2] Aizsardzības ministrija, Vadlīnijas aizsardzības un drošības industrijas iesaistei aizsardzības spēju stiprināšanā. (Aizsardzības ministrija, 2024). 6.

^[3] GGG. b.d. “Apie mus”. Skatīts 2025. gada 29. oktobrī. https://www.ggg-ammo.lt/apie-mus.

^[4] Regeringskansliet, Förändrad omvärld – omdanat försvar. (Regeringskansliet, 1999). 198.

^[5] Suomen valtioneuvosto, Puolustusvaliokunnan mietintö 1/1996 vp Hallituksen esitys laiksi valtioneuvoston oikeudesta luovuttaa Lapuan patruunatehtaan hallinnassa olevaa omaisuutta perustettavalle osakeyhtiölle sekä ryhtyä eräisiin muihin yhtiön perustamiseen liittyviin järjestelyihin annetun lain kumoamisesta. (Suomen valtioneuvosto, 1996).

^[6] Konsberg Group. “Who We Are”. b.d. Skatīts 2025. gada 29. oktobrī. https://www.kongsberg.com/who-we-are/.

^[7] “SIA “Valsts aizsardzības korporācija”, Aizsardzības ministrija”. b.d. Skatīts 2025. gada 29. oktobrī. http://www.mod.gov.lv/lv/uznemejiem/sia-valsts-aizsardzibas-korporacija.

^[8] NIB Backs Rheinmetall’s €300 Million Ammunition Plant in Lithuania to Strengthen Baltic Defence Security. 2025. 2025. gada 10. oktobrī. https://defence-industry.eu/nib-backs-rheinmetalls-e300-million-ammunition-plant-in-lithuania-to-strengthen-baltic-defence-security/.

^[9] “Estonia Invites Global Defence Companies to New Industrial Park — Invest in Estonia”. 2025. 2025. gada 10. aprīlī. https://investinestonia.com/estonia-invites-global-defence-companies-to-new-industrial-park/.

^[10] “Act in Support of Ammunition Production (ASAP)”. b.d. Skatīts 2025. gada 29. oktobrī. https://defence-industry-space.ec.europa.eu/eu-defence-industry/asap-boosting-defence-production_en.

^[11] “SAFE | Security Action for Europe – European Commission”. b.d. Skatīts 2025. gada 29. oktobrī. https://defence-industry-space.ec.europa.eu/eu-defence-industry/safe-security-action-europe_en.

^[12] “White Paper for European Defence – Readiness 2030 – Defence Industry and Space”. b.d. Skatīts 2025. gada 29. oktobrī. https://defence-industry-space.ec.europa.eu/eu-defence-industry/white-paper-european-defence-readiness-2030_en.

^[13] “About NORDEFCO – Nordefco”. b.d. Skatīts Skatīts 2025. gada 29. oktobrī. https://www.nordefco.org/the-basics-about-nordefco.

^[14] Lithuania to Assemble Part of Nordic-Baltic CV90 Order, Says Prime Minister. 2025. 2025. gada 27. aprīlī. https://defence-industry.eu/lithuania-to-assemble-part-of-nordic-baltic-cv90-order-says-prime-minister/,

^[15] Sargs.lv. 2021. “Igaunijas armija jaunu sešu riteņu bruņutransportieru iegādi neplāno; tā vietā modernizēs esošos”. 2021. gada 11. janvārī. https://www.sargs.lv/lv/arvalstis/2021-01-11/igaunijas-armija-jaunu-sesu-ritenu-brunutransportieru-iegadi-neplano-ta-vieta.

Pēdējos gados Latvija ir veltījusi līdz šim nepieredzētu naudas summu aizsardzībai, izvirzot militāro drošību par valsts politikas galveno prioritāti. Ņemot vērā Krievijas radītos draudus, kurus pastiprina tās uzsāktais karš Ukrainā, un Latvijas atrašanos NATO austrumu pierobežā, šāds lēmums ir saprotams. Vienlaikus Latvija saskaras ar ekonomisko stagnāciju, strauju iedzīvotāju skaita samazināšanos un nepietiekamu sociālo sistēmu finansējumu, nostādot valsti smagu izvēļu priekšā. Tuvākajā nākotnē Latvijas pašas izvirzītie aizsardzības finansējuma mērķrādītāji būs sasniedzami tikai uz citu – sabiedrībai vitāli svarīgu – nozaru rēķina.

Atslēgvārdi: valsts drošība, aizsardzības izdevumi, demogrāfiskā krīze, sociālā stabilitāte

2024. gada decembrī Saeima apstiprināja 2025. gada Latvijas valsts budžetu, aizsardzībai atvēlot vairāk nekā 1,559 miljardus eiro jeb 3,45 % no valsts IKP.¹ Tas ir lielākais drošības izdevumu apjoms Latvijas vēsturē. Nauda tiks piešķirta jaunu ieroču iegādei, pretgaisa aizsardzības attīstībai un Sēlijas militārā poligona būvniecībai. Tas būs lielākais Baltijas un Ziemeļvalstu reģionā.

Šie lēmumi iezīmē skaidru politisko un stratēģisko virzienu: ņemot vērā Krievijas agresiju Ukrainā un Latvijas nestabilo stāvokli NATO austrumu flangā, drošība ir galvenā prioritāte.

Tomēr šāda virziena izvēle rada sarežģītus jautājumus par Latvijas iekšējo noturību, ekonomikas lejupslīdi un nozīmīgajām demogrāfiskajām problēmām: vai drošība tiešām ir mūsu valsts galvenā vai pat vienīgā prioritāte? Vai valsts, kuras iedzīvotāju skaits samazinās visstraujāk Eiropā, var atļauties dot priekšroku tankiem, nevis skolotājiem, karavīriem, nevis ārstiem? Turklāt, kāda jēga ir aizsardzībai, ja nav cilvēku, kurus aizsargāt?

Lai saprastu šādu pieeju, jāņem vēra Latvijas traģiskā vēsture 20. gadsimtā. Vairāk nekā 50 gadi padomju okupācijas ir centrālais elements „nacionālajā atmiņā”, radot pastāvīgu neaizsargātības sajūtu. Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijas drošības politikas centrā bijusi integrācija Rietumu organizācijās – pievienošanās NATO 2004. gadā vismaz šķietami nodrošināja galīgo garantiju pret Krievijas ietekmi. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo konfliktu Ukrainā, 5. pants vairs nav tikai teorētisks jēdziens; efektīvai militārai atturēšanai ir nepieciešamas stabilas valsts spējas un sabiedroto atbalsts.² Latvijas amatpersonas saprot, ka no militārā viedokļa valsts nespētu viena pati pretoties Krievijas uzbrukumam, tāpēc par prioritāti kļuvusi NATO spēku izvietošana Latvijā.

Jaunajā aizsardzības budžetā 76 % ir atvēlēti valsts bruņoto spēku stiprināšanai.³ Tomēr šāda resursu koncentrācija izceļ strukturālu dilemmu: vai valsts ar mazāk nekā 1,9 miljoniem iedzīvotāju un ierobežotām budžeta iespējām var atļauties ieguldīt militārajā aizsardzībā, vienlaikus saglabājot sociālās funkcijas, piemēram, veselības aprūpi?

Atbilde kļūst arvien neskaidrāka. Latvijas ekonomika jau vairākus gadus ir stagnējusi: Finanšu ministrija ir atzinusi savu ierobežoto spēju palielināt ieņēmumus, neuzliekot papildu slogu nodokļu maksātājiem. Saskaņā ar ESAO Ekonomikas prognozi (2025) izaugsme joprojām saglabāsies mērena, un IKP pieaugums tiek prognozēts apmēram 1,5 % gadā, kas ir daudz mazāk nekā nepieciešams, lai samazinātu atšķirību ar Rietumeiropu.⁴ Tajā pašā laikā Latvija cīnās ar ievērojamu valsts parāda slogu. Lai gan nodokļu slogs ir mērens salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju, tas pieaug, un parāda apkalpošanas izmaksas ierobežo rīcības brīvību.

Lielākais izaicinājums noteikti ir demogrāfija. Latvija piedzīvo vienu no lielākajiem iedzīvotāju skaita samazinājumiem Eiropā: Centrālā statistikas pārvalde prognozē, ka 2025. gadā iedzīvotāju skaits būs aptuveni 1,853 miljoni, salīdzinot ar 2,37 miljoniem 2000. gadā — šis iedzīvotāju skaita samazinājums apdraud gan nodokļu struktūru, gan sociālo pakalpojumu dzīvotspēju.⁵ Tas arī tieši ierobežo aizsardzības spējas, jo strauji samazinās jauno vīriešu un sieviešu skaits, kas var pildīt militāro dienestu. Atšķirībā no Polijas vai Somijas Latvija nevar paļauties uz ievērojamu iedzīvotāju skaitu, lai nodrošinātu valsts aizsardzību.

Teorētiski risinājums varētu būt migrācija: kopš 2022. gada Latvijā ir pieaudzis ukraiņu bēgļu skaits. Tomēr sabiedrība ir skeptiski noskaņota pret plašu imigrāciju, baidoties no kultūras iziršanas un politiskiem satricinājumiem. Austrumu studiju centra pētījums liecina, ka diskusijas par migrāciju atklāj nozīmīgas plaisas Latvijas sabiedrībā, uzsverot drošības bažas un pastāvīgas identitātes dilemmas – tātad, lai gan demogrāfiskie rādītāji liecina, ka imigrācija, visticamāk, ir vienīgais risinājums, trūkst politiskās gribas, lai to īstenotu.⁶

Lai gan lēmums palielināt aizsardzības izdevumus, lai sasniegtu NATO mērķi 2 % no IKP, jau bija milzīgs solis, šodienas apņemšanās palielināt tos līdz 3,45 % un ilgtermiņā līdz 5 % nozīmē vēl ambiciozāku trajektoriju.⁷ Taču katrs eiro, kas tiek tērēts bruņotajiem transportlīdzekļiem un raķetēm, ir eiro, kas netiek tērēts slimnīcām, skolām un pensijām. Latvijas veselības aprūpes sistēma ir nepietiekami finansēta, un tās vidējie izdevumi uz vienu iedzīvotāju ir vieni no zemākajiem ES. Tāpat hronisks līdzekļu trūkums vērojams izglītībā, un aizvien vairāk jautājumu rada pensiju sistēmas dzīvotspēja. Pensijas vecuma turpmāka paaugstināšana ir politiski sprādzienbīstama, bet, ja demogrāfiskā lejupslīde un emigrācija turpināsies, no budžeta viedokļa tā var kļūt neizbēgama.

Šajā ziņā Latvija riskē nonākt paradoksālā situācijā: aizsardzības izdevumu mērķis ir garantēt valsts drošību, bet drošība nav iespējama bez sociālās drošības, kas var tikt sistemātiski apdraudēta, ja nepietiekama uzmanība tiek pievērsta iekšējai noturībai. Pilsonis, kas jūtas pamests un spiests paļauties tikai uz saviem spēkiem, nebūs gatavs atbalstīt ambiciozas valsts aizsardzības stratēģijas, un, lai gan karš ir pamudinājis daudzus atgriezties, jaunieši joprojām jūtas spiesti emigrēt, meklējot labākas darba iespējas.

Latvija stratēģiski kārtis liek uz NATO solidaritāti – ieguldījumi militārajā infrastruktūrā, jo īpaši Sēlijas mācību poligonā, atvieglos liela mēroga sabiedroto spēku izvietošanu. Tomēr paliek daži jautājumi: vai Rietumeiropas iedzīvotāji un politiķi, saskaroties ar savās valstīs, patiešām aizsargās Latviju? Šeit būtiska nozīme ir Latvijas ievērojamajiem izdevumiem. Tie liecina par nopietnu apņemšanos un taisnīgu sloga sadali – lai gan Latvija viena pati nekad nevarēs panākt spēku līdzsvaru ar Krieviju.

Tātad, kāda ir alternatīva? Analītiķi apgalvo, ka Latvijai ir jāpieņem virkne sāpīgu kompromisu: pirmkārt, budžeta situācija liecina, ka jebkāds turpmāks aizsardzības izdevumu palielinājums ir jāpapildina ar vispārēju nodokļu reformu. Otrkārt, ir būtiski risināt arī sociālo investīciju jautājumu, pretējā gadījumā aizsardzības programmas leģitimitāte sabruks. Treškārt, ir jārisina demogrāfiskā krīze – tas prasa dzimstības veicināšanas politiku un reālāku pieeju imigrācijai. Bez darbaspēka atjaunošanas Latvija nonāks ekonomiskā stagnācijā. Līdz ar to arī valsts nodokļu bāze ievērojami samazināsies.

Latvijas nākotnes attīstība galu galā būs atkarīga no tās spējas pieņemt grūtus lēmumus: lai gan pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir pieņemama nepieciešamība pēc aizsardzības izdevumiem, valsts irs no iekšienes, ja netiks nodrošināti demogrāfiskie, fiskālie un sociālie pamati. Nodokļu reforma, migrācija un sociālās investīcijas var būt politiski grūti īstenojamas, taču tās veido pamatu ilgtermiņa noturībai.

^[1] Saeima pieņem Latvijas aizsardzības 2025. gada budžetu vairāk nekā 1,559 miljardu eiro apmērā | Aizsardzības ministrija, pēdējā piekļuve 17/02/2026,
http://www.mod.gov.lv/lv/zinas/saeima-pienem-latvijas-aizsardzibas-2025-gada-budzetu-vairak neka-1559-miljardu-eiro-apmera.

^[2] “The North Atlantic Treaty.” Official Texts and Resources | NATO,
https://www.nato.int/en/about-us/official-texts-and-resources/official-texts/1949/04/04/the-north atlantic-treaty. Pēdējā piekļuve 17/02/2026.

^[3] “Saeima pieņem Latvijas aizsardzības 2025. gada budžetu vairāk nekā 1,559 miljardu eiro apmērā.” Sargs.lv, 6 Dec. 2024, https://www.sargs.lv/lv/latvija/2024-12-06/saeima-pienem latvijas-aizsardzibas-2025-gada-budzetu-vairak-neka-1559-miljardu.

^[4] Latvia: OECD Economic Outlook, Volume 2025 Issue 1, pēdējā piekļuve 07/02/2026: https://www.oecd.org/en/publications/2025/06/oecd-economic-outlook-volume-2025-issue 1_1fd979a8/full-report/latvia_45966e0c.html

^[5] Oficiālās statistikas portāls, “Iedzīvotāji”, pēdējā piekļuve 07/02/2026: https://stat.gov.lv/lv

^[6] “Looking for a Way out: Latvia’s Demographic Crisis”. OSW Centre for Eastern Studies, 16 July 2024: https://www.osw.waw.pl/en/publikacje/komentarze-osw/2024-07-16/w poszukiwaniu-drogi-wyjscia-lotwa-wobec-kryzysu

^[7] “Defence Expenditures and NATO’s 5% Commitment.” Site Name Seo, pēdējā piekļuve 17/02/2026 https://www.nato.int/en/what-we-do/introduction-to-nato/defence-expenditures-and natos-5-commitment

Mākslīgais intelekts (MI) ir kļuvis par Latvijas izglītības sistēmas ikdienu, radot nepieciešamību pārdefinēt digitālo drošību. Tas vairs neaprobežojas ar tehniskiem risinājumiem, bet ietver arī būtiskus kognitīvos riskus. Šī eseja analizē divējādo izaicinājumu: no vienas puses, Eiropas Savienības tiesisko ietvaru, piemēram, Mākslīgā intelekta aktu, kas klasificē izglītības rīkus kā “Augsta riska” un aizliedz “Nepieņemama riska” prakses, piemēram, emociju atpazīšanu. No otras puses, eseja aplūko MI radītos draudus skolēnu kritiskajai domāšanai, ko rada MI spēja “halucinēt” jeb ģenerēt nepatiesu saturu. Darbs argumentē, kā noturība pret dezinformāciju ir sasniedzama nevis ar aizliegumiem, bet ar pedagoģisku pieejas maiņu, kurā skolēns, balstoties uz nacionālajām vadlīnijām, kļūst par atbildīgu un kritisku MI ģenerētā satura “redaktoru”.

Atslēgvārdi: mākslīgais intelekts, izglītība, digitālā drošība, kritiskā domāšana, Mākslīga intelekta akts

Mākslīgais intelekts (MI) vairs nav zinātniskās fantastikas koncepts- tā ir ikdiena un viens no noteicošajiem spēkiem Latvijas izglītības sistēmā. Ģeneratīvie rīki, piemēram, ChatGPT, jau ir kļuvuši par skolēnu ikdienas palīgrīku, kas piedāvā bezprecedenta iespējas, bet vienlaikus rada tikpat nopietnus izaicinājumus. Šī jaunā realitāte piespiež pārdefinēt jēdzienu “digitālā drošība” skolas kontekstā. Tas vairs nav tikai jautājums par pasta nosaukumu vai paroļu stiprumu, tā ir kļuvusi par sarežģītu dilemmu, kas aptver gan tehniskus, gan kognitīvus riskus. Šī eseja argumentēs, ka patiesas digitālās drošības un noturības sasniegšana MI ērā atkarīga nevis no tehnoloģiju aizliegšanas, bet gan no jauna, uz cilvēku centrēta tiesiskā un pedagoģiskā ietvara izveides. Lai gan datu privātuma un tehniskās drošības jautājumi tiek risināti Eiropas līmenī, piemēram, ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR)¹ un jauno Mākslīga intelekta aktu², kas klasificē MI sistēmas pēc riska līmeņa, ar to vien nepietiek. ES likumdevēji jau ir atzinuši izglītības jomu par īpaši jutīgu, definējot MI rīkus skolēnu novērtēšanai kā “Augsta riska”³ un pat aizliedzot “Nepieņemama riska”⁴ prakses, piemēram, emociju atpazīšanu izglītības iestādēs. Tomēr šie tehniskie un juridiskie risinājumi neatbild uz daudz dziļāku un bīstamāku izaicinājumu: MI ietekmi uz skolēnu kognitīvo drošību.

Pārmērīga paļaušanās uz MI, kas spēj “halucinēt” jeb radīt faktiski nepatiesu, bet ticamu saturu, rada tiešus draudus kritiskās domāšanas attīstībai.⁵ Šī problēma ir fiksēta arī Latvijas nacionālā līmenī, jaunajām Izglītības un zinātnes ministrijas vadlīnijām norādot uz kritisko domāšanu kā vienu no galvenajiem riska punktiem.⁶ Tādējādi šī eseja analizēs divējādo drošības izaicinājumu – kā sabalansēt ES tiesisko regulējumu datu aizsardzībai ar pedagoģisko nepieciešamību stiprināt skolēnu kritisko domāšanu, kas ir galvenais sabiedrības noturības garants pret dezinformāciju un dziļviltojumiem.

Eiropas Savienības tiesiskais regulējums un datu drošība

Eiropas Savienības pieeja mākslīgā intelekta regulēšanai ir balstīta riska klasifikācijā, un tā sniedz skaidru signālu: izglītības vide ir īpaši aizsargājama. Jaunais Mākslīga intelekta akts (MI akts) ir tiešs un nepārprotams, klasificējot MI sistēmas, kas paredzētas, piemēram, “mācību rezultātu novērtēšanai” vai “skolēnu iedalīšanai izglītības iestādēs”, kā “Augsta riska” sistēmas.⁷ Šis “Augstā riska” statuss nav tikai birokrātiska nianse, tas uzliek sistēmu izstrādātājiem un ieviesējiem (piemēram, skolām) stingrus pienākumus attiecībā uz datu pārvaldību, pārredzamību un cilvēka uzraudzību.

Šī juridiskā piesardzība ir pamatota. Kad skola (kā “pārzinis”) izmanto MI rīku (kas bieži ir trešās puses “apstrādātājs”), lai analizētu skolēna darbu, tā neaizbēgami apstrādā personas datus. Rodas virkne kritisku jautājumu: uz kāda tiesiskā pamata tas tiek darīts? Vai pietiek ar leģitīmo interesi, vai tomēr ir nepaciešama apzināta un brīvi dota datu subjekta (vai tā aizbildņa) piekrišana? Kur šie dati tiek glabāti, un vai tie netiek izmantoti turpmākai MI modeļu apmācībai bez skolēna ziņas? Vēl jo vairāk, MI akts velk skaidru un nešķērsojamu sarkano līniju, definējot “Nepieņemama riska” jeb aizliegtas prakses. Šajā kategorijā ietilpst sistēmas, kas rada tiešus draudus cilvēka pamattiesībām, un viena no tām ir emociju atpazīšanas sistēmu izmantošana izglītības iestādēs. Šis aizliegums ir fundamentāls digitālās drošības garants. Tas pasargā skolēnus no nākotnes vīzijas, kurā algoritms analizē nevis viņu zināšanas, bet gan viņu biometriskās reakcijas, potenciāli diskriminējot vai manipulatīvi ietekmējot viņu uzvedību. Tādējādi ES likumdevējs ir fiziski nolicis pirmo drošības pīlāru- ir lietas, ko skolā ar MI vienkārši nedrīkstēs darīt.

Kognitīva drošība un dezinformācijas risks

Juridiskais ietvars primāri risina tehniskās un datu drošības problēmas, bet tas nespēj pasargāt no daudz grūtāk definējama, bet ne mazāk bīstama riska- kognitīvās drošības apdraudējuma. Šis risks ir tieši saistīts ar žurnālā minēto tēmu “cīņa ar dezinformāciju”. Problēmas sakne ir MI modeļu dabā. Tie nav viszinoši, bet gan varbūtības modeļi, kas apmācīti uz datiem. Tie ir pakļauti “halucinācijām”- spējai ģenerēt “izdomātus, neprecīzus un maldinošus apgalvojumus, kas tiek pasniegti kā fakti”.⁸ Kad skolēns, kurš pieradis uztvert tehnoloģijas kā autoritāti, nekritiski pārkopē šādu “faktu pretrunu” savā darbā, viņš kļūst ne tikai par akadēmiski negodīga darba autoru, bet arī par dezinformācijas upuri un potenciālu izplatītāju. MI akts mēģina risināt šo problēmu caur “ierobežota riska” kategoriju. Pieņemsim, sistēmām, kas ģenerē sintētisku saturu, piemēram, dziļviltojumus, ir jāievēro “caurspīdīguma prasības”.⁹ Tas nozīmē, ka lietotājam ir jābūt informētām, ka saturs, ko viņš redz vai lasa, ir radīts mākslīgi. Taču vai ar šādu brīdinājuma etiķeti pietiek? Jaunietim, kura medijpratības un kritiskās domāšanas prasmes nav pietiekami attīstītas, šāds marķējums var būt maznozīmīgs šķērslis. Šeit juridiska drošība sasniedz savu robežu, un sākas pedagoģijas atbildība.

Pedagoģiskās pieejas maiņa kā risinājums

Risinājums šai digitālās un kognitīvās drošības dilemmai nav tehnoloģiju aizliegšana- tas vairs nav ne iespējams, ne produktīvi. Risinājums slēpjas fundamentālā pedagoģiskās pieejas maiņā, kurā mēs pārtraucam uztvert MI kā atbilžu mašīnu un sākam to uztvert kā trūkumu pilnu, bet ātru asistentu. Interesantu paralēli var vilkt no intelektuālā īpašuma tiesībām. Lai ar MI palīdzību radīts darbs vispār varētu pretendēt uz autortiesību aizsardzību, tam nepieciešams būtisks cilvēka ieguldījums “idejas radīšana” un, vissvarīgākais, “rediģēšanas fāze”.¹⁰ MI veic tikai “izpildes fāzi”. Pārnesot šo principu uz skolu, mēs iegūstam jaunu mācību modeli: skolēna uzdevums vairs nav patstāvīgi uzrakstīt teksta “pirmo draftu”, bet gan kļūt par atbildīgu un kritisku MI ģenerētā “pirmā drafta” redaktoru. Praksē tas nozīmē, ka skolotājam ir jāizglīto skolēns par MI trūkumiem, tostarp “halucinācijām”. Tas nozīmē- pārbaudīt svarīgus faktus un lūgt MI “izskaidrot savu argumentāciju katrā solī”. Skolēna vērtējums vairs nav atkarīgs no tā, vai viņš izmantoja MI, bet gan kā viņš to izdarīja- vai viņš spēja identificēt modeļa kļūdas, precizēt uzdevumu (promptu), pievienot oriģinālu analīzi un uzņemties atbildību par gala rezultātu. Šo pieeju jau sāk atzīt Latvijas līmenī, IZM vadlīnijām aicinot skolas veidot savu politiku un skolotājus – izglītoties.¹¹

Secinājumi

Tomēr neviens likums nevar aizstāt kritisko domāšanu. Likums var pieprasīt marķēt dziļviltojumu, bet tas nevar iemācīt jaunietim to atpazīt un tam nenoticēt. Šeit sākas Latvijas izglītības sistēmas lielais uzdevums. Mūsu spēja nodrošināt “mieru un noturību” informācijas telpā būs tieši atkarīga no tā, vai mēs spēsim sagatavot paaudzi, kas prot ne tikai lietot MI, bet arī to kritiski pārraudzīt. Patiesā digitālā drošība nākotnē nebūs ugunsmūris, bet gan izglītots, ētisks un analītiski domājošs prāts, kas apzinās sevi kā gala redaktoru un lēmuma pieņēmēju.

^[1] “Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR),” EUR-Lex, piekļūts 2025. gada 30. oktobrī, https://eur-lex.europa.eu/LV/legal-content/summary/general-data-protection-regulation-gdpr.html.

^[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1689 (2024. gada 13. jūnijs), ar ko paredz saskaņotus noteikumus par mākslīgo intelektu (Mākslīgā intelekta akts), https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32024R1689.

^[3] Krišjānis Cercens, “Tehnoloģiju un Intelektuālā īpašuma tiesības” (prezentācija, SORAINEN, 2025. gada 23. oktobris)

^[4] Cercens, “Tehnoloģiju un Intelektuālā īpašuma tiesības.”

^[5] Cercens, “Tehnoloģiju un Intelektuālā īpašuma tiesības.”

^[6] “Mākslīgais intelekts izglītībā,” Drossinternets.lv, piekļūts 2026. gada 16. februārī, https://drossinternets.lv/lv/info/maksligais-intelekts-izglitiba.

^[7] Cercens, “Tehnoloģiju un Intelektuālā īpašuma tiesības.”

^[8] Cercens, “Tehnoloģiju un Intelektuālā īpašuma tiesības.”

^[9] Cercens, “Tehnoloģiju un Intelektuālā īpašuma tiesības.”

^[10] Cercens, “Tehnoloģiju un Intelektuālā īpašuma tiesības.”

^[11] Cercens, “Tehnoloģiju un Intelektuālā īpašuma tiesības.”

Mūsdienu sabiedrība dzīvo laikā, kad informācija izplatās ātrāk nekā spēja to pārbaudīt. Dezinformācija izmanto cilvēku emocijas, nevis faktus, un tādējādi kļuvusi par vienu no nopietnākajiem draudiem demokrātijai un uzticībai institūcijām. Tās pilnīga likvidēšana nav iespējama, jo viltus ziņas izplatās ātrāk, nekā tās var atspēkot. Efektīvākais risinājums nav cenzūra, bet sabiedrības izglītošana un medijpratības attīstīšana. To pierādīja ANO, īstenojot kampaņu “COVID-19 Communications for Solidarity”, kas cīnījās ar dezinformāciju nevis ar aizliegumiem, bet ar zināšanām un faktiem. Īpaša loma šajā procesā ir jauniešiem – paaudzei, kas veido digitālās vides kultūru un spēj noteikt, kurām vērtībām ticēt. Tikai izglītota, kritiski un brīvi domājoša sabiedrība, kurā jaunieši kļūst par patiesības aizstāvjiem, spēj saglabāt līdzsvaru starp informācijas pieejamību, demokrātiju un brīvību.

Atslēgvārdi: ANO, dezinformācija, medijpratība, jaunieši, brīvība

Dezinformācija nav nekas jauns – tā ir eksistējusi gadsimtiem, tikai mainījusi savas formas un  mehānismus. Ja agrāk melus izplatīja mutiski vai ar avīžu virsrakstiem, tad šodien tie izplatās  “zibens ātrumā” digitālajā telpā – iegūstot rīku, kurš aptver visus pasaules iedzīvotājus. Pēdējos  gados šī problēma kļuvusi vēl sarežģītāka, jo tehnoloģiju attīstība, tostarp mākslīgais intelekts,  ir paātrinājis nepatiesas informācijas izplatību.¹ Lai gan Eiropas Savienība ir centusies reaģēt,  pieņemot tādus tiesiskus instrumentus kā AI Act (pirmo visaptverošo mākslīgā intelekta  regulējumu pasaulē),² šādi risinājumi ierobežo tehnoloģiskos riskus, taču neatrisina cilvēku  uzticēšanos nepatiesai informācijai un sabiedrības apzinātu maldināšanu.³ Pēc savas būtības  viltus ziņas izmanto cilvēku emocionālās vājības – bailes un līdzjūtību. To mehānisms prot spēlēt uz interneta lietotāju jūtām bez faktiem, tāpēc tāda tipa ziņas izplatās krietni ātrāk nekā  patiesība, kas bieži vien nav tik sensacionāla.⁴ Kā reiz teicis Marks Tvens: “Meli var apceļot  pusi pasaules, kamēr patiesība vēl tikai uzauj kurpes.” Tas liek domāt, kā sabiedrība var  saglabāt pilnīgu neatkarību digitālajā vidē, vienlaikus pasargājot sevi no dezinformācijas  ietekmes. 

ANO loma sabiedrības digitālajā brīvībā 

Dezinformācijas ātrais uzliesmojums īpaši izpaudās COVID-19 pandēmijas laikā, kad  Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) un Pasaules Veselības organizācija (PVO) brīdināja par  jaunu fenomenu – “infodēmiju”, savukārt UNESCO šo fenomenu nosauca par “disinfodemic”,  uzsverot, ka viltus ziņas un sazvērestību teorijas izplatās ātrāk nekā pats vīruss un kļūst par  globālu draudu sabiedrībai. Kā uzsvēra ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs, cilvēcei  parādījās “jauns ienaidnieks” – strauji pieaugošs dezinformācijas vilnis, kas apdraudēja  sabiedrības veselību un uzticēšanos zinātnei. Lai to apturētu, ANO izveidoja iniciatīvu  “COVID-19 Communications for Solidarity”, kuras mērķis bija izplatīt zinātniski pamatotu  informāciju un stiprināt solidaritāti.⁵

Līdzīga nostāja bija vērojama arī Latvijas diplomātiskajā dienestā. Artūrs Zaķis, Latvijas  pastāvīgās pārstāvniecības Apvienoto Nāciju Organizācijā preses sekretārs, savā 2020. gada  19. marta Facebook ierakstā aicināja sabiedrību domāt kritiski, nesekot neoficiālām lapām un  uzticēties tikai oficiāliem avotiem, uzsverot, ka viltus informācijas izplatītāju mērķis ir radīt  sabiedrībā neuzticību, bailes un stresu.⁶ Viņa vārdi spilgti atspoguļo ANO un Latvijas kopējo  nostāju par nepieciešamību cīnīties ar dezinformāciju, nezaudējot atbildību un precizitāti  informācijas apritē. 

Šī gada pavasarī es organizēju tikšanos ar Artūru Zaķi Ādažu vidusskolā, kur viņš skolēniem stāstīja par Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un vērtībām.⁷ Šī pieredze palīdzēja labāk  saprast, kā šos principus īsteno arī Latvija – valsts, kas pēdējos gados kļuvusi par nozīmīgu  partneri ANO darbā dezinformācijas apkarošanas jomā. 

Latvija aktīvi piedalījās ANO Cilvēktiesību padomes 2022. gada rezolūcijas “Role of States in  Countering the Negative Impact of Disinformation on the Enjoyment and Realization of  Human Rights” izstrādē, apliecinot sevi kā vienu no redzamākajām Eiropas Savienības valstīm mediju brīvības un dezinformācijas apkarošanas jomā. Šī rezolūcija uzsver, ka, reaģējot uz  dezinformācijas negatīvo ietekmi, valstīm jāievēro cilvēktiesību principi un jānodrošina  līdzsvars starp informācijas drošību un izteiksmes brīvību. ANO atgādina, ka vārda brīvība ir  cilvēktiesību stūrakmens, un šī cīņa nedrīkst kļūt par ieganstu cenzūrai.⁸  Tāpēc ANO un  UNESCO aicina valstis īstenot “rights-based approach” – ievērot starptautiskos cilvēktiesību  standartus un stiprināt mediju neatkarību.⁹ Tikai sabiedrība, kurā cilvēki var brīvi runāt,  salīdzināt un pārbaudīt informāciju, spēj atpazīt melus. 

Jauniešu balss demokrātijas stiprināšanā 

Kā jaunietei, šī tēma man īpaši aktualizējās dalības laikā Eiropas Parlamenta EUROSCOLA  projektā 2025. gada sākumā, kur simtiem jauniešu no visas Eiropas Savienības apsprieda  galveno dienaskārtības jautājumu “Mediji un demokrātija: ES darbības dezinformācijas  apkarošanai”.¹⁰ Es uzdevu jautājumu Eiropas Parlamenta pirmajai viceprezidentei Sabīnei  Verhejenai: “Kas tiek darīts, lai nodrošinātu, ka dezinformācijas regulēšanas lēmumi tiek  pieņemti, pamatojoties uz skaidriem un objektīviem kritērijiem, nevis subjektīviem vai  politiski motivētiem spriedumiem?” Viceprezidente uzsvēra, ka Eiropas Savienībai  nepieciešami neatkarīgi mediji un žurnālisti, kā arī tiesiski līdzsvaroti likumi, kas cīnās ar  dezinformāciju, nepārkāpjot vārda brīvību. Arī Eiropas Savienības jaunieši diskusijās pauda  līdzīgu nostāju, uzsverot, ka vēlas paši lemt, kuriem informācijas avotiem uzticēties, uzskatot,  ka kritiskā domāšana ir viņu spēcīgākais rīks cīņā pret viltus ziņām. 

Turklāt kā 12. Jauniešu Saeimas deputāte, piedaloties deklarācijas izstrādē un pieņemšanā, es  pamanīju, ka liela uzmanība tika veltīta Lēmumprojektam “Par Medijpratības komisijā  atbalstīto ideju iekļaušanu 12. Jauniešu Saeimas deklarācijā”. Latviešu jaunatne, apspriežot  aktuālākos jautājumus par dezinformāciju un kritisko domāšanu, vienojās, ka prasme patstāvīgi  analizēt informāciju ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem demokrātijas pastāvēšanai.  Deklarācijā ar balsu vairākumu tika atbalstītas idejas par nepieciešamību stiprināt neatkarīgos  medijus, veicināt kvalitatīvu žurnālistiku un īstenot izglītojošas kampaņas dažādām sabiedrības  grupām.¹¹

Šī pieredze man atklāja, ka Latvijas jauniešu vērtības un skatījums uz dezinformācijas  problēmu saskan ar pārējo Eiropas Savienības valstu jauniešu pārliecību – ka kritiskā domāšana ir būtiskākais priekšnoteikums demokrātiskas un noturīgas sabiedrības pastāvēšanai. 

Eiropas Parlamenta 2024. gada jauniešu aptauja rāda, ka vairāk nekā trīs ceturtdaļas jauniešu  pēdējo septiņu dienu laikā ir saskārušies ar dezinformāciju.¹² Cīņa ar viltus ziņām šajā  kontekstā ir ārkārtīgi sarežģīta, jo to izplatīšanās ātrums un biežums ir pārāk liels, lai pat  neatkarīgie mediji un žurnālisti spētu to pilnībā apturēt. To es arī uzsvēru savā uzstāšanās reizē  Eiropas Parlamentā – ka dezinformācijas apkarotāji, piemēram, likumu veidotāji un neatkarīgas  platformas, ir nozīmīgi, taču tie nevar aizstāt cilvēku digitālo kompetenci. 

Fakti pār cenzūru: spēcīgākais trieciens mūsdienu dezinformācijai 

Ir konstatēts, ka nepārdomāta cīņa ar dezinformāciju, kas ierobežo vārda brīvību, rada  negatīvas sekas sabiedrībā, un dažās valstīs šī pieeja kļuvusi par ieganstu politiskai cenzūrai.  Piemēram, Pakistānas “Citizens Protection (Against Online Harm)” noteikumi paredz, ka  par “viltus ziņām” var uzskatīt jebkuru saturu, ko valdība atzīst par kaitīgu, – pat ja tas ir  sabiedriski nozīmīgs viedoklis.¹³ Savukārt Vjetnamas “Cybersecurity Law”¹⁴ tiek plaši kritizēts,  jo tas piešķir valdībai plašas pilnvaras noteikt, kas uzskatāms par “sabiedrisko kārtību  apdraudošu” saturu. Šādas plašas un neskaidras definīcijas ļauj jebkuru valdības kritiku vai  politisku viedokli interpretēt kā pārkāpumu, tādējādi ierobežojot vārda brīvību un kritisku  domāšanu. Rezultātā dezinformācijas apkarošana var kļūt par aizsegu autoritārismam – kad  trūkst pārliecinošu faktu un patiesības, valdības ierobežo piekļuvi informācijai, izmantojot to  savas ietekmes nostiprināšanai. Šāda rīcība pārkāpj demokrātiskas sabiedrības pamatvērtības  un grauj uzticēšanos institūcijām.  

Turklāt ANO pieeja parāda, ka cīņa ar dezinformāciju nav tās pilnīga izskaušana vai  ierobežošana valdības līmenī, bet gan sabiedrības izglītošana un noturības stiprināšana.  Uzsākot globālu kampaņu “COVID-19 Communications for Solidarity”, mērķis bija nevis  bloķēt maldinošu saturu, bet sniegt zinātniski pamatotu informāciju un izglītot cilvēkus par  vīrusu un tā sekām, lai sabiedrība brīvprātīgi pārorientētos uz uzticamiem un patiesiem  informācijas avotiem. Šī pieeja parāda, ka ANO komunikācijas stratēģija balstās uzticības  veidošanā, nevis kontroles mehānismos. Tikai izglītota un kritiski domājoša sabiedrība, kas  spēj atšķirt emocijās balstītus melus no faktiem, var apzināti izvēlēties uzticamus informācijas  avotus un tādējādi ilgtermiņā padarīt dezinformāciju neefektīvu – nevis ar cenzūru, bet ar  zināšanām un brīvu izvēli. Šis spēks veido mūsu nākotnes paaudžu perspektīvu – būt  neatkarīgiem, brīviem un atbildīgiem sabiedrības locekļiem.

^[1] Romanishyn, Alexander, et al. “AI-Driven Disinformation: Policy Recommendations for Democratic Resilience.” Frontiers in Artificial Intelligence, vol. 8, July 2025. Frontiers, https://doi.org/10.3389/frai.2025.1569115 Skatīts: 08.10.2025

^[2] Romanishyn, Alexander, et al. “AI-Driven Disinformation: Policy Recommendations for Democratic Resilience.” Frontiers in Artificial Intelligence, vol. 8, July 2025. Frontiers, https://doi.org/10.3389/frai.2025.1569115. Skatīts: 08.10.2025

^[3] “Disinformation: 10 Steps to Protect Yourself and Others.” Topics | European Parliament, 6 May 2025, https://www.europarl.europa.eu/topics/en/article/20250603STO28720/disinformation-10-steps-to-protect yourself-and-others. Skatīts: 10.10.2025

^[4] American Psychological Association https://www.apa.org/topics/journalism-facts/misinformation-belief-action Skatīts: 10.10.2025

^[5] David Robie “The sociology of a pandemic Countering a COVID ‘disinfodemic’ with a campus media initiative” 179.

^[6] Zaķis, Artūrs. “Aicinājums sabiedrībai domāt kritiski un uzticēties oficiāliem informācijas avotiem,” Facebook, 19.marts 2020 https://www.facebook.com/arturs.zakis2023/posts/pfbid0CajzmnKsGjYrE8H2tdDnVqvy4S2RQteh5x8eXqJHrJ Pm18Jx5yKcExPTfEAEpjSnl Skatīts: 08.10.2025

^[7] Eiropas klubs “Mazie Eiropieši”. “Skolēni tikās ar diplomātu Artūru Zaķi,” Facebook, 17. aprīlis 2025 https://www.facebook.com/mazieeiropiesi/posts/pfbid02czRzbk4CJB3rASPRPw4JgUZSXRZo7SYwfDnxgTiQ tuKKo5d76W5pLnj193R99AoLl Skatīts: 07.10.2025

^[8] Office of the High Commissioner for Human Rights (OHCHR). “Call for inputs: Countering disinformation for the promotion and protection of human rights and fundamental freedoms,” OHCHR, 30. aprīlis 2022 https://www.ohchr.org/en/calls-for-input/2022/call-inputs-countering-disinformation-promotion-and-protection human-rights Skatīts: 10.10.2025

^[9] Guidelines for the Governance of Digital Platforms | UNESCO. https://www.unesco.org/en/internet trust/guidelines Skatīts: 08.10.2025

^[10] European Parliament. Media and Democracy: The EU’s Actions to Tackle Disinformation. Euroscola Afternoon Workshop Topic Guide, Strasbourg, 24 January 2025. Skatīts: 08.10.2025

^[11] 12. Jauniešu Saeimas Pieņemtā Deklarācija | Jauniešu Saeima. https://jauniesusaeima.lv/pienemtas deklaracijas/ Skatīts: 08.10.2025

^[12] European Parliament. “Exposure to Disinformation and Fake News.” Youth Survey 2024: Flash Eurobarometer Summary, 3, 2025.

^[13] Ministry of Information Technology and Telecommunication, Government of Pakistan. Citizens Protection (Against Online Harm) Rules, 2020, 5–6, https://moitt.gov.pk/SiteImage/Misc/files/CP%20(Against%20Online%20Harm)%20Rules%2C%202020.pdf 08.10.2025

^[14] Human Rights Watch. “Vietnam: Repeal Harmful Internet Laws,” Human Rights Watch, 11. decembris 2024, https://www.hrw.org/news/2024/12/11/vietnam-repeal-harmful-internet-laws Skatīts 05.10.2025

Līdz ar 2015. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemto rezolūciju par 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu noteikšanu un nepieciešamo īstenošanu, tika efektīvi ieskicēts globāls attīstības virziens, lai pasaulē ne tikai mazinātos nabadzība un tiktu limitēta nevienlīdzība, bet arī tiktu nodrošināta ilgtspējīga attīstība. Visi ilgtspējīgās attīstības mērķi tiek iedalīti trijās dimensijās, proti, ekonomikas, sociālie aspektu un vides, kas veido visaptverošu un savstarpēji saistītu sistēmu, izceļot nepieciešamību pēc racionālas un koordinētas rīcības gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.¹ Šajā kontekstā darbā tiek analizēts Latvijas izpildvaras veidošanās process, īpašu uzmanību pievēršot ministru amatu piešķiršanas kārtībai, identificējot risku, ka kompromisi un savstarpējas vienošanās var izslēgt profesionāli kompetentākos ministra amata kandidātus, negatīvi ietekmējot valsts pārvaldes efektivitāti. Tādējādi ieskicējot nepieciešamību pēc ciešākas tehnokrātijas principu integrācijas, vienlaikus kritiski izvērtējot ar to saistītos riskus.

Latvija ir parlamentāra republika, tā balstās pārstāvnieciskās demokrātijas principos, kas nosaka, ka tauta, vēlēšanu ceļā, izraugās simts dažādu partiju pārstāvjus Saeimas, proti, valsts likumdevēja institūcijas, darbībai. Ievēlētie Saeimas deputāti, pārstāvot kādu konkrētu politisko partiju, veido parlamenta struktūras dziļāku iedalījumu, respektīvi, koalīciju, parlamenta vairākumu, un opozīciju, parlamenta mazākumu.² Tādējādi būtiski izšķirot topošā Ministru kabineta, proti, valsts izpildvaras institūcijas, sastādīšanas procesu un sastāvu, kuru attiecīgi veido no pastāvošajā koalīcijā esošo partiju deputātiem. Tomēr šāda sistēma rada fundamentālu pamatu riskam, ka konkrēts ministra amats tiek piešķirts nevis balstoties uz kandidāta profesionālo kompetenci, izglītību un pieredzi attiecīgajā nozarē, bet gan pēc koalīcijā esošo partiju savstarpējās vienošanās un izvirzītajiem kompromisiem, kas ne tikai veicina stagnāciju un efektivitātes zudumu, bet arī atstāj ilgtermiņa sekas ministriju un to pārstāvēto nozaru darbībā.

Saskaņā ar sešpadsmito no septiņpadsmit Apvienoto Nāciju Organizāciju Ilgtspējīgās attīstības mērķiem, respektīvi, Miers, taisnīgums un laba pārvaldība, Latvijai ir pienākums veicināt un realizēt efektīvas, atbildīgas un iekļaujošas institūcijas visos līmeņos.³ Tādējādi tiek skaidri izcelta nepieciešamība pēc valsts pārvaldes un to institūciju vispārējās kvalitātes uzlabošanas un stiprināšanas. Šajā kontekstā būtiski tiek aktualizēta nepieciešamība pārskatīt tradicionālo ministru amatu piešķiršanas kārtību, lai nodrošinātu, ka valsts izpildvaras institūcijai pakļautās konkrētas nozares ministrijas pārstāv attiecīgās nozares profesionāļi, padarot ministriju darbu un lēmumus ne tikai racionālākus un ilgtspējīgākus, bet arī efektīvākus un stabilākus, veicinot ciešāku atbilstību izvirzītajam Apvienoto Nāciju Organizāciju Ilgtspējīgās attīstības mērķim. Svarīgi ir arī atgādināt politoloģijā plaši izmantoto atziņu, ka stabila un efektīva iekšpolitika kalpo kā pamats konsekventai un ilgtspējīgai ārpolitikai, proti, iekšpolitika un ārpolitika ir savstarpēji atkarīgas.

Līdz ar to var loģiski un pamatoti uzskatīt, ka viens no perspektīvākajiem risinājumiem, kā nodrošināt, ka ministru amatus ieņem kompetenti un konkrētās nozares specifiku pārzinoši speciālisti, ir tehnokrātijas principu integrēšana valsts pārvaldes struktūrā. Tehnokrātija paredz, ka valsts pārvaldē dominē zinātnieki, inženieri un attiecīgās jomas kompetentie profesionāļi.⁴ Veiksmīga tehnokrātiskā principa integrācija spēlē vitāli svarīgu lomu tādās valsts izpildvaras struktūrās, kur ir regulāri novērojamas politiskās intrigas, kā arī iesāktās un ieplānotās ilgtermiņa stratēģijas un reformas bieži tiek pārtrauktas vai kardināli mainītas ar katru valdības rotāciju, nonākot neveiksmīga iznākuma varā un izlietojot ne tikai materiālos resursus, bet arī sabiedrības uzticību un laiku, kas krietni pasliktina iespēju Latvijai pilnvērtīgi nodrošināt visus apņemtos Apvienoto Nāciju Organizāciju Ilgtspējīgās attīstības mērķus. Turklāt ir svarīgi norādīt, ka efektīva tehnokrātijas principu izmantošana veicinātu arī racionālāku un caurspīdīgāku valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas nodrošināšanu, jo attiecīgie lēmumi tiktu balstīti uz objektīviem pierādījumiem, datiem un faktiem, kurus izvirzītu attiecīgais ministrs kā atbilstošās nozares kompetents profesionālis, nodrošinot ne tikai lielāku sabiedrības uzticību, bet arī stabilitāti un starptautiski konkurētspējīgāku Latvijas nākotni.

Lai arī ciešāka tehnokrātijas principu integrēšana valsts pārvaldē spētu piedāvāt daudzsološas priekšrocības, ir svarīgi arī apzināties un izvērtēt ar to saistītos potenciālos izaicinājumus un riskus. Viens no spilgtākajiem izaicinājumiem ir demokrātiskās leģitimitātes⁵ apdraudējums, jo pārstāvnieciskas demokrātijas būtība paredz, ka lēmumus par valsts nākotni pieņem tautas vēlēti pārstāvji,⁶ nevis tikai konkrētas jomas profesionāļi, veicinot sabiedrībā sajūtu, ka lēmumi tiek pieņemti ārpus tās kontroles, kā arī uztverot tehnokrātisku valsts pārvaldi kā no sabiedrības atsvešinātu. Turklāt tehnokrātiski ministri, lai arī augsti kompetenti savā jomā, ne vienmēr spētu pilnvērtīgi atspoguļot sabiedrības patiesās vērtības, vajadzības un emocionālo dimensiju, proti, politiku nav iespējams balstīt tikai un vienīgi uz racionāliem un analītiskiem datiem un aprēķiniem, tā ir prasme saskaņot plašo sociālo interešu spektru, pārvarēt diversos vērtību konfliktus, kā arī panākt savstarpējus kompromisus.⁷ Tādējādi pat visloģiskākie un empīriski pamatotākie lēmumi var šķist ne tikai sabiedrības vēlmēm neatbilstoši, bet arī atsvešināti.

Tādēļ ir loģiski interpretējams, ka tehnokrātijas principu ciešāka integrācija valsts pārvaldes struktūrā nedrīkst pārtapt un nostiprināties kā fundamentāla alternatīva pastāvošajai ministru amatu piešķiršanas kārtībai, respektīvi, tehnokrātiskajiem principiem būtu jākalpo kā instrumentiem, nodrošinot perfektu balansu starp topošā valsts izpildvaras konkrētā ministru amata kandidāta profesionālo kompetenci un demokrātiski nodrošinātu pārstāvniecību. Tas nozīmē, ka efektīvas, drošas un tālredzošas Latvijas nākotnei būtu jābalstās uz valsts pārvaldi, kurā pastāvošā politiskā un tehnokrātiskā dimensija spētu funkcionēt papildinoši, nevis savstarpēji konkurējoši, jo šāda pieeja ļautu preventīvi novērst kompetences deficītu un tā radītās negatīvās sekas, vienlaikus stiprinot sabiedrības uzticību un saglabājot demokrātisko leģitimitāti.⁸ Praktiskā līmenī tas varētu izpauzties, kā stingrāka izvērtēšana topošajiem ministru amata kandidātiem, liekot lielāku uzsvaru uz indivīda profesionālo kompetenci, izglītību un iegūto pieredzi attiecīgajā nozarē, nekā uz viņa politiskās lojalitātes pakāpi un spēju nodrošināt koalīcijas stabilitāti. Svarīgi ir arī veicināt tehnokrātisko elementu izpausmi caur efektīvāku dialogu nodrošināšanu starp izpildvaras struktūru un nozares profesionāļiem, radot simbiotisku vidi, kurā politiskie mērķi un sabiedrības intereses tiktu organiski savienotas ar nozares ekspertīzi un pierādījumos balstītiem risinājumiem. Tādējādi šāda vide dabiski radītu iespēju nodrošināt stabilāku un pārdomātāku politikas veidošanu, kas šodienas ģeopolitiski sarežģītajā laikmetā kļūst arvien būtiskāka ne tikai valsts iekšējās attīstības nodrošināšanai, bet arī ārējās drošības un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai.

Tātad var secināt, ka tehnokrātijas principu integrācija un korekta izbalansēšana ar pastāvošo politisko sistēmu un ministru amata vakances ieņemšanas kārtību var kalpot par priekšnoteikumu efektīvākai un ilgtspējīgākai Latvijas valsts pārvaldei, nodrošinot ne tikai konsekventu reformu īstenošanu un valsts ilgtermiņa attīstības stabilitāti, bet arī starptautiski konkurētspējīgāku, modernāku un demokrātiski spēcīgāku tēla iegūšanu un nodrošināšanu. Līdz ar to šis apsvērums kalpo kā pārdomas veicinošs un refleksiju rosinošs materiāls par iespējamu risinājumu nepieciešamību, kas ļautu veidot valsts pārvaldes modeli krietni efektīvāku, respektīvi, tādu, kurā politiskie mērķi tiktu balstīti uz padziļinātu ekspertīzi un pierādījumiem, jo šāda līdzsvara esamība kalpotu kā izcils atspēriena punkts ceļā uz drošu un attīstītu nākotni.

^[1] 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi, Ministru kabinets, 01.03.2023, https://www.mk.gov.lv/lv/17-ilgtspejigas-attistibas-merki#16.

^[2] Latvijas parlaments, Latvijas Republikas Saeima, https://www.saeima.lv/lv/par-saeimu/latvijas-parlaments.

^[3] 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi, Ministru kabinets, 01.03.2023, https://www.mk.gov.lv/lv/17-ilgtspejigas-attistibas-merki#16.

^[4] Definition of  ‘technocracy’: in British English, Collins Dictionary, https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/technocracy.

^[5] Chiocchetti, Paolo, Democratic legitimacy, Revue de l’euro, (28.08.2017): 3.

^[6] Pārstāvnieciskā demokrātija, Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca – Tēzaurs, https://mlvv.tezaurs.lv/mwe:33944.

^[7] Heywood, Andrew, What is politics?, (2001): 1-2.

^[8] Chiocchetti, Paolo, Democratic legitimacy, Revue de l’euro, (28.08.2017): 3.

Sievietes tradicionāli uztver kā pavarda turētājas, ģimenes un mājas kopējas, viņas iznēsā, dzemdē un audzina bērnus, katru mēnesi nedēļu asiņo. Mēnešreizes, grūtniecība, dzemdības, rūpes par līdzcilvēkiem – šie it kā pašsaprotamie procesi kara apstākļos pārvēršas par nopietniem izaicinājumiem, ar kuriem saskaras tieši sievietes. Akadēmiskajā un politiskajā vidē, tiesu un ikdienas praksē par šīm dzimumspecifiskajām atbildībām nerunā vai runā nepietiekami. Ir būtiski veicināt izpratni par šiem jautājumiem un tos skaidri konceptualizēt, lai ar sieviešu pieredzi saistītās grūtības kara apstākļos netiktu ignorētas. Turklāt bruņoto konfliktu laikā būtiski pieaug dzimumnoziegumu skaits, tostarp pret sievietēm vērsta seksuālā vardarbība, dzemdību namu iznīcināšana un medicīnisko pakalpojumu nepieejamība grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Ja šie kara laikā īstenotie noziegumi netiek skaidri definēti un aktualizēti starptautiski politiskā līmenī, šāda situācija var izraisīt cilvēka pamatvērtību un tiesību pārkāpumu normalizēšanu un nesodītu pastāvēšanu sabiedrībā.

Atslēgas vārdi: Karš, sievietes, dzimumu lomas

Jau gandrīz četrus gadus sekojam līdzi Krievijas uzsāktajam karam Ukrainā, divus no tiem arī karam Gazā. Turklāt šobrīd pasaulē vienlaikus notiek visvairāk militāro konfliktu kopš Otrā pasaules kara.¹

Apvienoto Nāciju Organizācija lēš, ka aptuveni 90 procenti kara upuru ir civiliedzīvotāji, galvenokārt sievietes un bērni.² Tā ir būtiska atšķirība no situācijas pirms simts gadiem, kad lielāko daļu kara upuru veidoja militārais personāls.

Turklāt izaicinājumi, ar kuriem kara apstākļos saskaras tieši sievietes, ir citādāki. Ikdienā šīs lietas mēdzam uztvert kā pašsaprotamas, piemēram, mēnešreizes, bērnu audzināšana, grūtniecība un dzemdības, taču kara laikā šīs “ikdienišķās lietas” pārvēršas par smagu nastu, ko sievietes nes vienas pašas.

Tev nav kur bēgt

Zviedru politikas zinātniece un profesore Annika Vibena (Annick Wibben) norāda, ka galvenā atšķirība starp sieviešu un vīriešu pieredzi kara laikā izpaužas sociāli noteiktajās dzimuma lomās. Kara apstākļos šī “dzimumā balstītā darbu sadale” (gendered division of labor) saglabājas. Vīriešiem tradicionāli piešķirta ir cīnītāja un aizstāvja loma, bet sievietēm – aprūpētājas. Viņām ir jāparūpējas par bērniem, vecāka gada gājuma cilvēkiem, ievainotajiem un dzīvniekiem, liedzot iespēju mobilizēties un bēgt pat gadījumā, ja viņām draud briesmas. Tādējādi sievietes kļūst par īpaši neaizsargātu sabiedrības daļu.

Arī veids, kā skatāmies uz sievietēm karā, iezīmē sabiedrības priekšstatus par dzimumu lomām. Vīriešus attēlo kā varoņus, bet sievietes kā upurus – vīrieši aktīvi piedalās, bet sievietes pasīvi pārdzīvo. Taču jāsaprot, ka abi dzimumi ir kara upuri, tikai dažādos veidos. Humanitārajā un politiskajā diskursā sievietes bieži attēlo kā pasīvas cietējas, īpaši runājot par seksuālo vardarbību. A. Vibena uzsver, ka šāds skatījums palīdz piesaistīt sabiedrības uzmanību un finansējumu, bet noniecina sieviešu pieredzi, reducējot sievietes līdz šai vienai upura definīcijai.

Seksuālā vardarbība kā kara ierocis

Kara apstākļos pret sievietēm vērstā seksuālā vardarbība un, piemēram, masveida izvarošana, nav nejaušība vai “blakusefekts”, bet gan apzināta stratēģija un politiski pielādēts ierocis. Seksuālā vardarbība ir taktika, ko esam redzējuši gan bijušās Dienvidslāvijas karos, gan Ukrainā, kur izvarošanu, piespiedu grūtniecību un bērnu nolaupīšanu izmanto, lai dominētu pār noteiktām grupām vai etniski “attīrītu” nāciju. Turklāt šis kara noziegums var tikt stratēģiski izmantots, lai neatgriezeniski sakropļotu sievietes reproduktīvo sistēmu.

Sarunā A. Vibena norāda, ka gadījumos, kad seksuālo vardarbību vērš pret sievietēm, to bieži depolitizē un uztver kā “atsevišķu” vai “individuālu” rīcību. Savukārt, ja to vērš pret vīriešiem, to dēvē par ‘spīdzināšanu’. Starptautiski tiesu praksē spīdzināšanu atzīst par politisku aktu, kamēr seksuālo vardarbību (darbību, ko tradicionāli saista ar vardarbību pret sievietēm) joprojām neuztver kā politiski mērķētu. Šī depolitizācija vairo vien to, ka kara apstākļos veikto vardarbību pret sievietēm neatzītst par stratēģisku un sistemātisku rīcību. Rezultātā noziegumu pastrādātājus soda par individuāliem pārkāpumiem, nevis par masveida kara noziegumu vai genocīda pieļaušanu, tā aizēnojot šīs vardarbības strukturālo un politisko dimensiju.

Tas arī norāda uz to, kā kopumā uztveram un interpretējam vardarbību. Jāatceras, ka šī vardarbība nerodas vakuumā. Tā sakņojas ikdienā un “normālos” apstākļos pieļautajā dzimuma nevienlīdzībā. Tāpēc nav pārsteigums, ka kara apstākļos dzimumvardarbība tikai pastiprinās, īpaši tad, ja to pieļauj vai pat veicina militārā un politiskā vadība.

Trīskāršojas priekšlaicīgo dzemdību skaits

“Ja grūtniecei parādās augsts asinsspiediens, parasti mediķi rūpīgi uzrauga viņas stāvokli. Ja rodas risks auglim, ārsts var lemt par labu priekšlaicīgām dzemdībām. Rezultātā gan māte, gan bērns paliek veseli. Taču kas notiek, ja šī sieviete dzīvo kara zonā? Pirmkārt, viņa var pat neapzināties šo komplikāciju, jo, piemēram, paaugstināts asinsspiediens grūtniecības laikā var neradīt acrīmredzamus simptomus. Kara haotiskajos apstākļos regulāras veselības pārbaudes kļūst gandrīz neiespējamas. Pat ja sieviete pamana satraucošas pazīmes – pietūkumu rokās, kājās vai sejā – viņai var nebūt iespējas nokļūt līdz slimnīcai, kur pieejamas asinsspiediena mērīšanas ierīces vai atbilstošo speciālistu palīdzība,”tā uzsvērts rakstā “Grūtnieces ir kara “aizmirstie” upuri”.³

Ukrainā ārsti novēro trīskāršu priekšlaicīgo dzemību pieaugumu, ko lielākoties izraisa kara radītais stress.⁴ Tikmēr Gazā vairāk nekā 11 tūkstoš grūtnieču cieš no pārtikas trūkuma un katra trešā topošā māmiņa ir augsta riska paciente.⁵ ANO pārstāvis medijam “Arab News” norādīja, ka būs nepieciešama vesela paaudžu nomaiņa, lai pārvarētu šo akūto reproduktīvās veselības krīzi.⁶

Daudzas sievietes ir spiestas dzemdēt bumbu patvertnēs, bez drošības, gaismas, nepieciešamās medicīniskās palīdzības un sanitārajiem apstākļiem. Nereti viņām nākas mērot garus un bīstamus ceļus, lai nokļūtu līdz tuvākajai slimnīcai, kur iespējams saņemt palīdzību gan pašai mātei, gan viņas jaundzimušajam.

Politikas zinātniece Vibena norāda, ka slimnīcu bombardēšana un dzemdību nodaļu iznīcināšana ir kara darbības, kuras var uzskatīt par dzimumspecifiskiem noziegumiem. Tās iespējams interpretēt arī kā genocīdu, jo tās liedz konkrētai nācijai iespēju pastāvēt.

Apkārt ir karš, un es asiņoju

2022. gadā, vēl studējot universitātē, mana augstskola aicināja studentus ziedot preces, pārtiku un apģērbu Ukrainai. Pilni apņēmības kopā ar draugiem devāmies uz lielveikalu un piepildījām grozus ar baterijām, konserviem, autiņbiksītēm, segām un citām nepieciešamajām lietām. Pat prātā neienāca, ka vajadzētu pievienot arī higiēniskās preces, paketes vai tamponus.

Menstruācijas ir viena no aizmirstajām problēmām kara apstākļos, ar kuru saskaras tieši sievietes. Higiēnas preču trūkums, stresa izraisītas veselības problēmas un paaugstināts risks saslimt ar urīnceļu infekcijām ir tikai daļa no realitātes, kas kļūst vēl smagāka apstākļos, kur nav iespējams ievērot vajadzīgo higiēnu. Piemēram, dzīve patvertnēs bez privātuma un tīrības vai mājās bez tekoša ūdens, apkures vai elektrības padara šo pieredzi ne tikai fiziski sarežģītu, bet arī dziļi traumējošu.

Ukrainas kara pirmajās dienās kijivietei Marijai Tuškovai (Maria Tushkova) sākās mēnešreizes. “To pirmajā dienā man bija jādodas uz bumbu patvertni,” viņa stāsta organizācijai “Kulčika fonds”.⁷ Rakstā minēts, ka atlika tika īss brīdis, lai paņemtu pašu nepieciešamāko: apakšveļu, ūdeni, segas, ēdienu, siltas drēbes. Par laimi, tika paņemtas arī paketes.

Bumbu patvertne atradās pazemē, bet labierīcības – pirmajā stāvā, tāpēc katrs tualetes apmeklējums bija riskants.

“Man vajadzēja apmeklēt tualeti biežāk nekā parasti, bet man bija bail. Katru reizi pārdomāju, vai iet tagad, vai varbūt pakete varētu izturēt vēl pāris stundas. Biju satraukusies, ka asinis iesūksies drēbēs. Tas bija smagi, nebija ne intimitātes, ne ērtību, ne piekļuve tualetei un higiēnas līdzekļiem. Tas ļoti iesēžas prātā: apkārt notiek karš, bet taja pašā laikā tu nevari beigt domāt par to, ka kuru katru brīdi kāds varētu redzēt, ka tu asiņo.’’

Šādas, šķietami “ikdienišķas”, ķermeniskas pieredzes – menstruācija, grūtniecība, – spilgti parāda to, cik asi, nepiedodami un brutāli dzimums ietekmē kara pieredzi. Tās atgādina, ka izdzīvošana karā nozīmē ne tikai izvairīšanos no lodēm, bet arī nepieciešamību saglabāt pašcieņu, identitāti un cilvēcību necilvēcīgos un postošos apstākļos. Man prātā sēž citāts: “Vīrieši karo, bet sievietes karu izcieš.”

^[1] Siri Aas, Rustad, “Conflict Trends: A Global Overview, 1946–2024,” PRIO Paper.

^[2] “Ninety Percent of War-Time Casualties Are Civilians, Speakers Stress, Pressing Security Council to Fulfil Responsibility, Protect Innocent People in Conflicts,” Apvienoto Nāciju Organizācija, 2022. gada 25. maijā, https://press.un.org/en/2022/sc14904.doc.htm.

^[3] Sohn, Emily, “Pregnant Women Are The ‘Forgotten Victims’ Of War,” NPR, 2016. gada 4. maijs.

^[4] Williamson, Lucy, “Ukraine: Premature babies struggling for life in bombed cities,” BBC News, 2022. gada 28. marts.

^[5] “Gaza Malnourished Pregnant Woman,” Apvienoto Nāciju Organizācija, 2025. gada 16. maijs, https://media.un.org/unifeed/en/asset/d339/d3396852

^[6] Kossaify, Ephrem, “Maternal deaths in Gaza soar; UN warns effects of starvation, trauma will take ‘generations to heal,” Arab News, 2025. gada 22. oktobris.

^[7] “Wartime period. ‘You can’t stop thinking that everyone is about to see you bleeding’,” Kulczyk Foundation, 2022. gada 21. maijs. https://kulczykfoundation.org.pl/en/tenderness-and-freedom/tenderness-and-freedom/Wartime_Period_You_Cant_Stop_Thinking_That_Everyone_Is_About_To_See_You_Bleeding

Tuvie Austrumi gadu desmitiem ir bijuši viens no pasaules lielāko konfliktu epicentriem, bet kopš 2023. gada oktobra, karadarbība starp Hamās un Izraēlu līdz pat šodienai ir kļuvusi par vienu no asiņainākajiem un traģiskākajiem notikumiem reģiona jaunākajā vēsturē. Karš ir izdzēsis tūkstošiem dzīvību, izpostījis mājas un infrastruktūru, radījis miljoniem bēgļu un izraisījis dziļas psiholoģiskas traumas cilvēkiem, taču pat kara visdrūmākajos brīžos pastāv cerība, ka miera ceļš var šķērsot kara robežu. Šajā esejā tiks aplūkots, kādas starptautiskas iniciatīvas tiek veiktas, lai apturētu vardarbību, kādi šķēršļi stāv ceļā mieram un kā jauniešu noturība un iesaiste var palīdzēt atjaunot cerību uz mieru.

Atslēgas vārdi: ANO, Izraēla-Palestīna, Hamās, taisnīgums, miers.

Miera ceļš un ANO loma

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) gadu desmitiem ir centusies veicināt mieru starp Izraēlu un palestīniešiem. 2025. gada septembrī Ņujorkā pieņemtā rezolūcija “New York Declaration” aicināja uz “nekavējošu uguns pārtraukšanu, humānās palīdzības nepārtrauktu piegādi, ķīlnieku atbrīvošanu un divu valstu risinājuma atjaunošanu kā vienīgo ilgtspējīgā miera garantu”.¹

Šī rezolūcija parāda, ka miera ceļš var kļūt par reālu risinājumu, ja vien to atbalsta gan starptautiskā sabiedrība, gan abas konfliktējošās puses. Tomēr, kā ir uzsvēris A. Guterrešs, konflikts ir sasniedzis “breaking point”, un katra kavēšanās samazina iespēju panākt taisnīgu mieru.²

Izaicinājumi ceļā uz mieru

Lielākais šķērslis mieram ir dziļi iesakņotais naids un bailes, kas gadu desmitiem krājušās abās pusēs.³ Kamēr Gazas iedzīvotāji cieš no bada un citām kara radītajām sekām, Izraēlā valda pastāvīga nedrošība par uzbrukumiem. Šī savstarpējā nedrošība un aizvainojums kavē jebkādu uzticēšanos un dialogu. Miera nodibināšanai nepietiek tikai ar politiskiem līgumiem vai starptautiskiem solījumiem – vispirms jānodrošina reāla palīdzība civiliedzīvotājiem un jāmazina ikdienas ciešanas. Ja turpināsies vardarbības cikls un cilvēki dzīvos bailēs, kompromiss nebūs iespējams. Starptautiskās sabiedrības atbalstam jābūt aktīvākam un konkrētākam: nepieciešama efektīva humānā palīdzība, stingrāka spiediena izdarīšana uz abām pusēm, lai aizsargātu civiliedzīvotājus un ievērotu vienošanos. Bez šādiem soļiem miers šajā reģionā paliks tikai ideju stadijā, nevis sasniedzams mērķis.

Jauniešu skatījums

Jauniešiem šis konflikts nav tikai ziņu virsraksts – tas skar viņu nākotni, sapņus un ikdienas drošību. Daudzi Palestīnā un Izraēlā ir zaudējuši mājas, iespēju mācīties un mierīgu bērnību.⁴ Tomēr tieši jaunā paaudze bieži izceļas ar drosmi runāt par mieru, atsakoties samierināties ar vardarbību kā normu. Sociālie tīkli viņiem kļuvuši par balsi un tiltu uz ārpasauli: tur viņi dalās savos pieredzes stāstos, cenšas salauzt stereotipus un aicina citus jauniešus visā pasaulē pievērst uzmanību cilvēku ciešanām. Šīs balsis atklāj, ka aiz skaitļiem un politiskām debatēm stāv reāli cilvēki – vienaudži ar tādiem pašiem sapņiem par mierīgu dzīvi.

Jauniešu skatījums uzsver, ka pat visdziļāko konfliktu var mazināt, ja tiek lolota savstarpēja sapratne, dialogs un cieņa pret cilvēka dzīvību. Miers viņiem nav tikai politisks dokuments – tas ir cilvēcisks pienākums, kas sākas ar spēju ieklausīties un nepazaudēt līdzjūtību.⁵

Miers un noturība – kopīgais ceļš.

Kad miera ceļš šķērso kara robežu, tas nozīmē vairāk nekā tikai ieroču nolikšanu. Tas nozīmē humānās palīdzības ceļu atvēršanu, ķīlnieku atbrīvošanu, bērnu atgriešanu skolās, cilvēktiesību ievērošanu un ilgstošu dialogu, kas ļauj abām pusēm sadzīvot līdzās drošībā. ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķis 16 (“Miers, taisnīgums un spēcīgas institūcijas”) uzsver, ka miers ir iespējams tikai tad, ja tiek stiprinātas tiesiskās struktūras un respektētas cilvēktiesības.⁶ Šis princips īpaši svarīgs jaunajai paaudzei – tikai drošā un mierīgā vidē iespējama izglītība, veselība un ilgtspējīga nākotne.

Noslēgums

Palestīnas–Izraēlas konflikts ir smags pārbaudījums visai cilvēcei – tas atgādina, cik trausls var būt miers un cik dārgi maksā vienaldzība. “Kad miera ceļš šķērso kara robežu” nav tikai skaista frāze, bet aicinājums nepadoties pat tad, kad cerība šķiet gandrīz izdzisusi. Tas ir uzdevums, ko nākas nest katrai nākamajai paaudzei – nevis ļaut pagātnei noteikt nākotni, bet meklēt ceļu uz izlīgumu.

Jaunieši šajā stāstā ir īpaši svarīgi. Viņi piedzimst pasaulē, kur karš jau pastāv, taču viņi var izvēlēties citu nākotni. Ar zināšanām, empātiju un digitālajām iespējām viņi spēj uzrunāt sabiedrību pāri robežām, stāstīt patiesos cilvēku stāstus un prasīt no pasaules līderiem atbildību. Tieši viņu balss, nevis ieroči, var kļūt par to spēku, kas saglabā cerību.

Tuvajos Austrumos miers nebūs nejaušība – tas būs apzinātu pūļu un drosmes rezultāts. Lai tas kļūtu iespējams, nepieciešama ne tikai politiskā griba un starptautisks atbalsts, bet arī katra cilvēka vēlme ieklausīties, saprast un atzīt otra ciešanas. Tikai tad cerība pārtaps par rīcību, un miera ceļš spēs pārvarēt kara robežas.

^[1] General Assembly endorses New York Declaration on two-State solution between Israel and Palestine. https://news.un.org/en/story/2025/09/1165835

^[2] Israeli-Palestinian conflict at ‘breaking point,’ urges push for two-State solution. https://www.ungeneva.org/en/news-media/news/2025/07/108959/un-chief-israeli-palestinian-conflict-breaking-point-urges-push-two

^[3] Israel and the Palestinians: History of the conflict explained. https://www.bbc.com/news/articles/ckgr71z0jp4o

^[4] Children in Gaza need life-saving support. https://www.unicef.org/emergencies/children-gaza-need-lifesaving-support

^[5] Middle East student dialogue: As an expert in deep conflict, what I’ve learned about making conversation possible. https://theconversation.com/middle-east-student-dialogue-as-an-expert-in-deep-conflict-what-ive-learned-about-making-conversation-possible-227027

^[6] 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi. https://www.mk.gov.lv/lv/17-ilgtspejigas-attistibas-merki